Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet laužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Prieku izraisa apziņa, ka mēs kādai būtnei esam nepieciešami, neaizvietojami. Tādēļ īsti reliģiozs cilvēks pazīst visdziļskanīgāko prieku - Dievam katra dvēsele neizsakāmi dārga, - nevienu viņš neaizmirst. Priekā mirst kareivis kaujas laukā, ticēdams, ka viņa dzīvība tēvijai bija nepieciešama. Tādēļ ari mīla izraisa visaugstāko prieka ekstāzi: to, ko mēs nozīmējam mīļotam cilvēkam, neviens viņam nav nozīmējis agrāk un ari nenozīmēs vēlāk. Tā rodas spēks, kas var pasauli pārveidot.

Vislielākais dzīves skaistums slēpjas cilvēku attiecībās.

Zenta Mauriņa