- Es Tev aizliedzu skumt,-
Tu man saki,
pats traucoties tālumā prom.
Bet es Tev to neapsolu
un atkal turpinu skumt
un atsacīties no prieka,
ko dievišķā diena dod,-
šķiet mākoņa zeltaino malu
Tu pamanies paņemt sev līdz.
Protams, neviens nav vainīgs,
vien pašas savādā sirds.
Reiz teicu, ka gaidīt ir skaisti,
bet - arī grūti, ja mīl...
(M.Svīķe)