Tik auksta un barga ziema,

Atnākusi nepiesakot sevi kā tādu.

Tu paliec reizēm sirdī viena,

Neizprotot ne savu,ne viņa prātu.

Meklējot vārdus biezajās rindās,

Sagulst sniega krājums balts.

Tā gribētos pazust zvanu šķindās,

Kas patiesības smēdēs kalts.

Līdz pavasarim tālu,kas ledu kausēs,

Mums katrs mirklis siltāks būs.

Ja varam pabūt  jūtu pauzēs,

Kas atļaus priecēt abus mūs.