Ir nakts un tālu rīts,
Aiz sienas pulkstens skan,
Un kāda zvaigzne man aiz loga krīt.
Varbūt bij mīla tā,
Ko pēkšņi liesmojam sirdī jūt,
Lai zustu tālumā, kā zvaigzne zūd?
Prieks, laime, mirklis grūts
Te nāk, te garām slīd
Tāpat kā zvaigznes krīt aiz loga rūts.
Ak, zvaigznes krītošās,
Varbūt tur, tālumā debess raud,
Aiz lielas laimes raud, ka jauna diena nāks?
Caur pusnakts klusumu
Jau blāzma starot sāk.
Pie manis nemiers nāk, bet nenāc tu.
Varbūt, ka neaizmirst
Tev mani zvaigžņotās naktis liek,
Varbūt pār tevi birst balts sapņu sniegs?
Varbūt, ka viss, kas gūts,
Tev sapnī garām slīd,
Tāpat kā zvaigznes krīt aiz loga rūts?
Ak, zvaigznes krītošās,
Varbūt tur, tālumā sirds tev raud,
Aiz dziļas laimes raud, ka liela mīla nāk?

Alfreds Krūklis