Kad veros Tavās acīs, man neizprotams ir,
Eņģeļa vai nelabā dzirkstis tajās zib?
Kā eņģelis Tu uzrunā, kā eņģelis Tu smaidi,
Kā nelabais Tu ķircini, kā nelabais Tu baidi!
Kā eņģelis Tu sasildi ar pieskārienu maigu,
Kā nelabais Tu pievelc klāt un atkal projām raidi!
Tad manī rodas nelabais, kas iekārot liek miesu,
Un tūlīt arī eņģelis, kas izspriež taisnu tiesu!
Kad Tavas lūpas maigi manas skar,
Tad nezinu vai liegties, vai baudai ļauties var?
Satrauc mani tuvums Tavs un Tava straujā elpa,
Viss manī iekšā dedzina, bet nepiesildās telpa!
Es zinu to, Tu patīc man, tik vārdos neizteikt,
Vis lūpās manās sastindzis, jo nevēlos es steigt!
Ja vien es spētu pārvarēt, šīs manī rastās bailes,
Tad pieņemtu gan nelabā, gan eņģeliskās kaisles!
Tik paliek manī jautājums, kas īsti esi Tu,
Vai eņģelis, vai nelabais tā arī nezinu!?!?
            
/ Iv.Priede. /