Mīļums...tas ir ..., kad tu jūties tik mazs otra priekšā...
un, kad viņa skatienā tu atklāj, ka tu esi...
Mīļums...kad tu dalies ar visu un visā,
un kad šī dāvināšana neko neatņem no tavas dvēseles apslēptā dārza,
kurš nekad nekļūs par otra īpašumu.
Mīļums...kad tu raudi otra asaras,
un tās nožūst uz viņa vaiga, kļūstot par smaidu.
Mīļums...kad tu dziļi noliecies otra brīvības priekšā,
un kad tur, kur uzplēsta brūce, negaidot ieaug mīlestība.
Mīļums...kad tu skrien pakaļ dzīvei, un kad tā tevi noķer,
nenotverama, pie otra... viņa priekā..., viņa smieklos...
un kad tu beidzot zini, ka tu nezini neko...
Mīļums, tas ir arī ...kad "paldies" ir lielāks par sirdi,
un kad to nespēj "ieslēgt" vārdos, kurus izrunā...
Kad tu paliec parādā klusumam, ko tie nes,
un tu ieej lūgšanā, tā - ar bezgalību uz rokām...
lai Dievs tajā mājotu līdz pat otram...un viņu piepildītu...
(Anita Kodore)