Kad citu tautu priekšā gribam palepoties, tad rādām savus varētājus — tos, kuri ir spējuši kaut ko sasniegt zinātnē, mākslā, kultūrā, reliģijā. Viņi ir tie, kuriem ir jāpārvar liela “materiāla pretestība” — akmenī, kokā, audeklā, skaņā, krāsā utt., bet vispirms — pašiem sevī.

Tauta vislabāk ir pār-stāvēta savos varētājos, bet aiz-stāvēta — varoņos. Kā vieni, tā otri vienmēr ir konkrēti cilvēki, katrs ar savu dzīvi, iecerēm un problēmām. Visi viņi savulaik ir bijuši nerātni puišeļi, pusaudži, tad jaunekļi un vīri, kas veidojuši savu dzīvi, tie, kam veicās un neveicās — tāpat kā mums. Bet, kad mēs par viņiem runājam kā par mūsu valsts morālo un garīgo kapitālu, tad mums ir svarīgs viņu lielākais devums un izcilākais sniegums. Zināmā mērā viņi kļūst par mūsu pārstāvjiem — simboliem, kuru vērtība nemainās, kuri ir mūsu valstiski nozīmīgais pamatkapitāls. Viņi ir sastinguši savā miera stājā, mūsu brīvības godasardzē. Viņi attaisno mūsu  valsts un tautas eksistenci pasaules priekšā, kā arī mūsu un nākamo paaudžu priekšā.

Bet, no otras puses, viņi taču bija dzīvi cilvēki, tādi paši kā mēs. Un, kad vēlamies viņus saprast, tad viņu cilvēciskā puse mums kļūst interesanta un pievilcīga. Ir saistoši uzzināt viņu dzīves gaitas, bet dīvainā kārtā tas ne vienmēr sniedz atbildi uz mūsu slēptāko jautājumu — kur viņi ņēma spēku savam darbam, izturībai, varonībai, motivācijai, gribai? Ja viņi bija tikpat cilvēciski un parasti kā mēs, kur slēpjas viņu sasniegumu, izcilības un varēšanas avoti? Viņi taču nebija nekādi mītiski pārcilvēki, pasaku varoņi, bet vienkārši, dzīvi cilvēki.

Varoņu biogrāfiskā izpēte reti kad uzrāda dvēseles un gara izcīņas nianses, visbiežāk tās paliek “aiz kadra”. Bet skaidrs ir viens — viņi katrs sev piemītošā veidā pārvarēja savas cilvēciskās bailes, neizlēmību, neziņas un apmulsuma stingumu. Varonība nav nedz bravūra, nedz puiciskums, nedz urrāpatriotisms. Tas viss sabrūk kā kāršu namiņš grūtību vēju priekšā, jo ir noderīgi vienīgi tam, lai paplātītos.— Neļauties iebiedēties no mūsu valstij un tautai nelabvēlīgiem apstākļiem, atceroties to, ka tie Latvijas vēsturē reti kad ir bijuši mums labvēlīgi, bet tas mūs nav atturējis no brīvības alkām. Ja mēs nepakļausimies apstākļiem, tad apstākļiem nāksies pakļauties mums. Tam ir nepieciešama varēšana un kādreiz — arī varonība, kas ir krīzes brīdī sakāpināta un realizēta varēšana.