Piekrītu Mārītei . Kādēļ vajadzīgas emocijas , ja tās vienmēr jāslēpj .Emocijas arī ir valoda .

Tieši tā,ir kādreiz pat asaras kaklā apstājušās ,bet teikt un runāt  neko negribās.

Jā, pilnīgi piekrītu, bet, ja tā padomā arī izdalot bēdu, tā tāpat neatrisinās, tad jau labāk ļaut laikam, tas visu sadziedē un paceltu galvu doties ielās, un ir tā foršā sajūta, ka visi domā, nu tai gan paveicies.

Un slēpjam asaras aiz brillēm. Sliktu garastāvokli aiz smaida. Salauztu sirdi aiz skaistas ārienes. Un visi tic, ka mums vienmēr viss ir labi....

Tam otram varbūt ne labāk un, kad vēlkāds uzskrauj savas problēmas, tad tiešām reizēm gribās izvairīties no lieka smaguma. Kaut nereti dalīta bēda ir pusbēda. Tikai jāprot ar to padalīties.