"Ir tava mīla man un līdzjūtība tava
Tie skaidrie avoti, kas brūces aizdziedē;
Kas
ļaužu nicība, kas viņu teiktā slava,
Ja vienīgi tavs vārds līdz sirdij aizkļūt
spēj?
Tu - mana pasaule; es ļaušu sevī ienākt
Vien tavam spriedumam, vai esmu labs,
vai ļauns;
Neviens nav man nekas, es esmu tevī vienā,
Vai manīgs es, vai tvirts,
vai gods ir mans, vai kauns;
Lai svešu balsīm es vēl ausis vaļā veru?
Nē, - ļauju
nedzirdīgs tām vējos zust un gaist:
Nedz pārmetumus vairs, nedz glaimus
neuztveru.
Bet paies garām tev šis vēsums dīvainais:
Sauks tevi mana mīla
nenorimstot,
Un ļaudīm šķitīs tevi – nāvē grimstot."

(Viljams Šekspīrs)