Braucu līganā mierā ar savu darba žirģeli, pa mūsu jaukajām ielām, uz nākošo adresi. Sagaida ome, gadu nastu saliekta teju jau 90 grādu leņķī,bet pilna optimisma un sirsnības. Norunājam, kas darāms.. šais mājās tēja pirms un tad tikai seko darīšana..neesmu jau pirmo reizi šeit aicināts. Paņemu savus amata rīkus un dodos uz otro stāvu, kur pa stāvām redeļtrepēm tiek līdz bēniņlūkai.. tālāk seko bēniņu telpa, kur vismaz 5 metri jānolien teju uz vēdera līdz  jumta lūkai. Nu ta beidzot esmu ārā.. ieelpoju pilnu krūti pēc bēniņu putekļainā bezgaisa. Sagatavoju darba rīkus, nopētu apkārtni un aidā.. sodrēju mākonis aizpeld uz kaimiņsētas pusi. Tā lēnām kustot, tāds krietns laika sprīdis jau pagājis, nosēžos blakus dūmenim un sāku to kārtīgi, pie attelpas, pētīt, ko laika zobs pastrādājis.. palaižu b..alodi, tādu skaļo... a te pēkšņi no mugurpuses: ''dēliņ, kā tad tev te iet?"
Nu sakat vēl va nav dulla ome, pa zemi neatliektdamās iet, bet te jau pa pusei ārā ir uz jumta. Dievs dod veselību šai un pārējām, tik daudz, lai man uz jumta nenāktos biks...trieku ķert.