Šogad tāda nepatīkama ziņa, ka mūs pametis mūzīķu cienīts un klausītāju  iecienīts  , popularitāti ieguvis  mūziķis, komponists, arī aktieris un vienkārši cilvēks Mārtiņš Freimanis. Viņš sevi izteicis un sadedzinājis, lai mūs iepriecinātu, dotu mums jaunu enerģiju, tā pamazām zaudējot savējo. Dzīve nevienam nav rožu dārzs  bez ērkšķiem, bet runājot par Mārtiņu,  viņa dārzs ir bijis dzelkšņu pilns no pat bērnības līdz briedumam. Domāju, ka tikai pēdējos gados viņš sāka justies brīvs un atraisīts, veidoja savu dzīvi pašpietiekami.
    Bet, nu par kaut ko citu. Lai cilvēks justos brīvs un atraisīts, viņam daudz jāstrādā ar sevi - savām domām, izjūtām un to sauc par pilnveidošanos. Katrs nosprauž savu mērķi uz ko tiekties, kā tam tuvoties, ko likt pirmajā vietā, kādus līdzekļus izmantot izvirzītā mērķa sasniegšanai. Bet bieži vien ...neizdodas. Tas nozīmē,ka kāds posms nedarbojas.  Tad jāmeklē ši posma atslēga un viss aizies... Ticēt sev, saviem spēkiem - tā ir vislabākā ticība un tai jāseko.
     Pasaulē ir bezgala daudz ļaunuma un tāpēc jādomā par labām lietām. Nedrīkst paļauties mirkļa vājumam, jo tas ievelk savos tīklos. Sliktais vairo slikto ātrāk, nekā labais labo.  Kas izgājis cauri šai moku ielejai, saprot , kam jābūt par pamatu pilnvērtīgai dzīvei. Bet vai tāpēc vajag iekrist bedrē, lai saprastu, cik grūti ir tikt no tās ārā ? Bet katra cilvēka potences ir neizsmeļamas tik ilgi, kamēr viņš ir starp mums - viņš dzīvo... Paturēsim to prātā un veidosim savu dzīvi tā, lai nebūtu žēl savu nodzīvoto gadu, savu paveikto darbu, savu līdzcilvēku smaidu,  ar ko esam bijuši kopā savos   dzīves svarīgākajos posmos!...