P. Iemīlēties ir neprāts – tev sāpēs…
S. Tikai tad sajutīsi, ka tu dzīvo.
P. Bet divus? Loti, ļoti… tad vēl labāk dzīvosi.
S. Nevar! Nepietiek mīlestības nevienam.
P. Tad „izravē” vienu.
S. Vairs nevaru!!! Tu nevari man pavēlēt.
P. Bet kā tad tu sajutīsi, ka dzīvo?
Sirds klusēja…
Prāts turpināja: - ja nevari atstāt tukšumu, tad aizstāj vienu – iemīli pats sevi.
Sirds aušojās: - bet kuru tad aizstāt.
P. Kad tu iemīlēsi sevi, mēs kļūsim viens vesels. Mūs sauks par saprātu. Un Tu sapratīsi to, ko tagad nespēj pat saskatīt. Tu mīlēsi sevi un savu mīļoto, kā sevi pašu. Cita ceļa nav.
S. Bet es gribu mīlēt vairāk, kā sevi pašu…
P. Tad tev sāpēs. Un sāksies viss no gala…
Sirds smagi nopūtās: - vai es maz gribu kļūt par saprātu??? Kur viņš ir tagad, kad mums to visvairāk vajag?