Ne jau vienmēr eņģeļiem ir spārni balti,
Ne jau vienmēr kā prinči tie skaisti un stalti,
Lielām zilām acīm, bērnu sejām tik skaidrām,
Kā savā iztēlē reizēm mēs gaidām.

Eņģeļi dzīvo starp mums vienmēr,
Tikai paši tos nepamanām. Diemžēl!
Ikdienas dzīvē kāds nostājas blakus,
Klusus un mierīgus vārdus sakot.

Kad priecājies, kāds klusi ar tevi smaida,
Kad grūti, par tevi lūgšanas skaita,
Pa ceļa grambām uz rokām nes,
Un pasargā mūs no ļaunās pasaules.

Kad raudi, viņš noslauka katru asariņu,
Bet mēs pat reizēm nepamanām viņu.
Uz Dievu tik saucam „Pasargā mani!
Kur esi Tēvs? Kādēļ nedzirdi mani?”

Uz debesīm savu skatu raidām,
Baltiem spārniem Dieva sargeņģeli gaidām.
Bet eņģelis dzīvo tepat starp mums,
To Tēvs jau pirms gadiem iedevis mums.

Vien eņģeļiem nav to spārnu balto,
Un neizstaro gaismu to spožo un salto.
Gaisma no viņu acīm mirdz,
Bet miesa to neredz. To saredz sirds.

Un mēs savu eņģeli spītīgi projām raidām,
To ar mirdzošiem, sniegbaltiem spārniem gaidām.
Skrienam pa dzīvi, klūpam un raudam,
Un pat nemanām – kāds nes mūs uz rokām.

Klusiņām blakus vienmēr stāv mums kāds,
Apskauj un samīļo, kad samulsis prāts,
Bet mēs tādu ar spārniem gaidām,
Tēva doto eņģeli projām raidām....