No gadiem paslēpjos es ievās baltās
Un skaudīgie, ko padarīt var man
Ka putenī pat stindzinoši saltā
Man ziedu laiku lakstīgalas skan

Es tīši nemeklēju melnas krāsas
Tās melnās pašas manis atradīs
Ir sniegpārslas un ievu ziedi māsas
Mūžs abām balts, bet bezgalīgi īss.

Un tomēr gana garš, lai gaismu dotu
Lai nepieviltu uzticība šī
Kur cilvēkam vēl krāšņāku rast rotu
Caur dzīvi iziet ievu putenī.

(autors nez.)