Tas sapnis ko sirdī nēsāju līdz,
Ir sapnis par mīlestību,
Ne tāpēc ,ka mīlas ir bijis par daudz,
Ir daudz bijis pārestību.
Ja vaicātu Dievs man,ko gribu es vēl -
Vai bagātu dzīvi vai garu,-
Es atbildētu: Lai mīl mani kāds
Un kādu lai mīlēt es varu.

Arī sapņu ledus reiz pārklājas ar rūsu,
Un sāpju ledus - laika soļos kūst.
No likteņa mums ciešanas ir dotas,
Lai mūsu jūtas taptu apskaidrotas,
Lai mūsu acis tālāk saredzētu,
Lai dzīves būtību gars dziļāk izprast spētu.
Tas mūsu dvēselei sien spārnus vaļā,
Liek atjēgties mums dzīves burzmā skaļā
Un paceļ mūs pār dzīves niekiem pāri
Uz aizmūžiem un bezgalības āri.
Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu Tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var Tev, kas nepateikts, pasacīt.....
Brīžos, kad dvēsele sāpēs tvīkst
Un nogurst zem dzīves svara,
Ikvienam kāds ir vajadzīgs,
Kam visu pasacīt varam -
Tāds, kas sapratīs Tevi,
Kam vari uzticēt sevi.