Baltais sapnis

Zem kājām jau izklāti paklāji balti,
Un lilijas baltās tur smaržo man vien.
Kad ienāku baltajā pilī es stalti,
Skats paveras baltāks par sniegu, nudien.

Es noņemu platmali balto no galvas,
Un dodos pie galda, kurš baltāks kā piens.
Tur sakrautas dāvanas baltas, jo baltas,
Lai draugi top balti – ne tikai es vien.

Lai sajūtas katrs kā baltākais burvis,
Un cēls tā kā gulbis, lai katrs var kļūt.

Līdz pavēras dvēseles baltākās durvis ...

Aiz loga aust saule.
Laiks nomodā būt!

Ja pasaule balta, tā nevar kļūt salta,
Pat sniegs klājot zemīti, sasilda to.
Kaut nokāpis malā no paklāja balta,
Es palikšu baltāks par sniedziņu jo...

Jo tam,
Kas ir balts,
Vienmēr jāpaliek baltam,
Lai melnais,
Kas seko,
Reiz izsekot beidz.
Bet sapnis,
Kurš sapņots,
Lai neizplēn gaisā,
Lai nomodā baltumu
Sarūpēt steidz.

(autors – Baltjancis)