Viņa necieš sniegu. Viņš to dievina.
Viņa bija sapņotāja. Viņš neticēja pasakām.
Viņa mīlēja debesis. Viņš teica, ka tas ir banāli.
Viņai patika sēdēt naktī uz sola un skatīties zvaigznēs. Viņš labāk skatijās tv ekrānā.
Viņa domāja, ka vinš ir tas, kurš viņai vajadzīgs. Viņš uzskatija viņu par mazu meiteni.
Viņai viņš bija viss. Viņam viņa bija kārtējā rotaļlieta.
Viņa skuma. Viņš ironiski smaidija.
Viņa raudāja. Viņš klusēja.
Viņa cieta. Viņš tam nepieversa uzmanību.
Viņa nogura, gribēja mainīties. Viņš domāja, ka viņa tam ir par vāju.
Viņa bija arvien tālāka no viņa. Viņš negribēja to atzīt.
Viņa gandrīz aizmirsa viņa vārdu. Viņš sāka biežak domāt par viņu.
Viņa mainijās.
Viņa nesēdēja naktī uz soliņa un nesapņoja, jo viņa domāja, ka tas ir bērnišķīgi.
Viņa vairs nesmējās, jo teica ka tas ir naivi.
Viņa iemīlēja auksto sniegu.
Viņa pārvērtās par tādu, kādu gribēja viņš.
Bet viņam pietrūka tās mazās, sapņainās meitenes ar mirdzošo smaidu un mīlošām acīm.
Viņa skatijās uz viņu ar bezdomīgu skatienu.
Viņš saprata, ka viņa viņam ir pati svarīgākā.
Viņš gribēja viņu atgriezt.
Bet viņa vairs netic mīlestībai...
Atslegas vārdi: dzeja18356
sp€cigi!
Degunu augšā un uz priekšu...
Cilvēks mainījās ne jau tādēļ, ka patiesām juta un domaja savādak, bet- tādēļ, ka otrs kaut ko gribeja vai negribēja. Vārdu sakot- satikās divi visai dažādi cilveki, un ta vietā , lai respektētu viens otra dažādību, un meklētu kaut ko, kas viņus saista- dzīvoja katrs savu dzīvi tālāk. Vienkārši- ne viens , ne otrs vel nebija gatavs attiecībām.
Tic, bet negrib atgriezties. Viņai laiks iet prom...
Nekad nezaudē ticību!
Bet ne ar viņu turpini ceļu, tas jau skaidrs.
Nekad nezaudē ticību!
Bet ne ar viņu turpini ceļu, tas jau skaidrs.
jā tic,bet ne ar viņu...
..visticamāk,ka viņa tic,bet ne ar viņu!;)