Dzīve šķiet grūta un vienmēr trūkst laika,
Un vasara karsta, ja ziema, tad salst,
Kāpēc gan klusēt, kad pulkstenis skaita
Tās sekundes, kurās skan aizlauzta balss?

Labāk lai kliedziens sāp dvēseles rētās,
Ne glaimi vai viltus, kam saplīstošs spēks,
Tik un tā dienas tā nepaspēs lēkāt,
Lai pamanīts netiktu skaļākais grēks.

Varbūt ļaut aizplūst tiem mirkļiem, kas sūri
Kā upēm uz jūru, lai dzelmē tie slīkst,
Un neturēt sevī vairs sāpes kā būrī,
Kas negaidot pēkšņi var drumstalās plīst.

Neatļauj liesmai, kas sakņojas vārdos,
Klusuma toņos tā vienkārši dzist,
Necenties lidot ar lienētiem spārniem,
Sameklē savus, kaut nāktos tev krist.