Hmm, ar ko lai sāk?!
Vienkārši sagribējās iemest kādu ierakstu, tikai tā iemesla dēļ, ka sen tāda nav bijis.
Patiesībā, nav ne sākuma, ne beigu,jo rakstīt man nav ko. Es pat īsti nesaprotu savas šī brīža izjūtas.
Tāds kā tukšums, ko sen nebiju jutusi, un kas it kā grauž no iekšpuses un pat nav iespējams saprast, vai tas atstāj pēdas aiz sevis, un ja tā, tad vai maz mani tas uztrauc. Es pat īsti negruzos, un arī laimīga, kāda pat nezinu vai šobrīd gribētu būt, neesmu.  Ne jautājumu, ne atbilžu.
Tāda sajūta, ka esmu iekāpusi kādā citā logā, nav it kā tā, ka baigi slikti, vienkārši ir nekā, tā takā neesmu es, nekur nekā nav. Kur ir ballīte, es - kā staigājoša ballīte. Vai varbūt šīs vasaras atmiņas ir pārlieku labas, ka sagandējušas manu prātu un piepildījušas to pilnu ar domām par labo, izcili labo, un ja nav tik izcili labi, tad nav vispār.  Nāc atpakaļ, saldā dzīve!
Un tagad nav nekā, jo , sāksim ar to, ka slimoju, un man bail, ka šī slimība ir paralizējusi manu vēlmi ballēties, vai drīzāk vasara, jo tā bija žilbinoša un zemapziņā, uztraucos, ka tagad vairs nebūs tik, tik, tik... (you know) un tāpēc, bail, ka vilšos. Kaut gan pati to atzīt īsti negribu, bet šo iespēju pieļauju, un reāli apzinos, ka tās - vasaras Kristīnes, iecerēm nestātos ceļā nekādi sīki šķēršļi. Un tagad noveļu vainu uz slimīgu, pat laikapstākļiem, kaut gan zinu, ka tobrīd man mans šī brīža stāvoklis būtu pilnīgi un absolūti vienaldzīgs, ballīte turpinātos. Bet tagad nav nekā. Es negribu, nedrīkstu vai nevaru - tas ir tas,kas man ir sīkāk jāizpēta.