Lai jau ņem, nav žēl.

Daudz domāju par sevi, pasauli, kas ir apkārt un cilvēkiem, kas to veido. Reiz lasīju, ka vide, kurā dzīvojam ir mūsu spogulis. Ko Tu redzi savējā? Mans spogulis rāda kļūdas, no kurām dažreiz mācos. Būtu, taču augstprātīgi domāt, ka vienmēr. Rāda lietas un vietas, kuras mīlu un reizē nīstu. Rāda smaidus un asaras. Laikam jau bez līdzsvara nekas nenotiek un diez vai arī varētu notikt.

Kad ir grūti, visvieglāk ir iebāzt galvu smiltīs, kā strauss. Vai aizbēgt, kā zaķis savās pastalās. Viegli ir arī izlikties neko nemanam. Taču tikai meistars, dzīves meistars, zina, ka ar pastalām labāk dejot un no smiltīm būvēt pilis. Un skatīties pretī jebkam, kās nāk pār tavu galvu. Droši vien, arī Margarita zina.

Vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka viss labais reiz beidzas. Beidzas, lai vietā nāktu, kas vēl labāks. Bet, ja nu tas vēl labākais nokavē pēdējo vilcienu? Ja nu apmaldās, vai vienkārši aizmirst, ka jānāk?
Es varu vienīgi gaidīt. Un, ja būs jāgaida pārlieku ilgi, tad iešu meklēt. Zini, katrs pats savas laimes kalējs.

Ja par laimi, tad jāteic, ka laimīgs cilvēks laimi nemeklē. Žēl Sprīdīša. Bet ne man par to spriest.
Ir cilvēki, kas dzimuši laimes krekliņā. Domāju, ka man skapī arī tāds karājās. Varu aizdot, ja kādam/kādai vajag. Man tiešām ir daudz ko dot. Ticu, ka arī Tev ir. Tikai vajag kādu, kas ņem pretī. Nē, nē. Te nav nekāda dižā zemteksta. Viss ir vienkārši. Tieši tik vienkārši, cik vienkārši uz to raugies.

Patīk tas teiciens, ka galvenais, lai kājas siltas. Tikai varētu vēl piemetināt- arī sirdij, lai silti. Jo kājas var ciest no stindzinoša aukstuma, bet vai sirds var? Šis gan nav jāsaprot burtiski. Bet Tu to zināji. Un ko vēl Tu zini?