Visvairāk man patīk nakts, jo tad tai ar manu sirdi ir viena takts, kuras ritmā es dojoju un savās domās klejoju. No tālam zemēm atnāku, tepat, pie tevis to dziesmu dungot atsāku, ko dziedājām reiz, par dzīvi un sapņiem, kas projām steidz. Vai tie atgriezīsies vēl reiz?
Uz šiem jautājumiem es gribētu atbildes tūdaļ, jo tie manu garu un sirdi maļ. Starp dvēseles dzirnakmeņiem ir ielikti šie jautājumi daži, un tie grauž kā acīs iekrituši gruži. Nez vai uz tiem spēšu atbildēt es? Nez vai tie cilvēki, kuri arī atbildību nes? un vai man viņiem tas ir jājautā? Jo, ko gan spēj atbildēt cilvēks, kurš pats savu sirdi atrast nejaudā? Vieglāk būtu to visu nolikt plauktā, kur putekļi un laiks atbildēs manā vietā. Var iet vieglāko ceļu un atrisināt visu tik pat viegli, kā vienkārši izmazgājot netīro veļu. Bet paliks ieēdušies traipi, tāpat kā pēc ugunsgrēka melni kvēpi. Es gribu uzzināt tik daudz, bet vai man tas vispār ir ļauts?

Šodien viesulis aizputināja domu taku, tāpēc es izplēšu kārtējo dzīves lapu. Rūtiņa tajā, skaisti, pie rūtiņas, tikai klusi dūc lūpiņas- mūc no šejienes, mūc!

Nav ko pārrakstīt 500 reizes vienu un to pašu, tas tāpat neapturēs pasaules dvašu.