cilveki ir kluvusi bezjutigi pret otru lidzcilveku.iestigusi sava EGO.parak aiznemti ar sevi .ali pamanitu to cilveku ,kurs atrodas blakus,iesikstejuisie,ka tadi mietpilsoni,paejot garam citu sapei,vai vel kas launak piemica ar kajam un iet lepni talak,ari cilveku vienaldziba un mantkariba ,ved mus uz iznicibs  cela

Manuprāt, ka tās sāpes tomēr ir stiprākas tad, ja pats cilveks sev tās "noorganizē"- ar jušanu /domāšanu. fantazēšanu cita vietā- tas būtu par tām- emocionālajām sāpēm. Un , ja ar tām kaut kā var tikt galā- ar laika un gribasspeka palīdzību, tad īstas, fiziskas , slimības raisītas sāpes ir krietni stiprākas un nežēlīgākas.

..Taviem vārdiem piekrītu, Mārīt!...bet ticu, ka šo puķi kāds tomēr ir noplūcis..bez ievainojumiem..!

...paturpināšu...un,kad šis cilvēks saņemas un pieceļas pēc tam,kad kāds tevi ir totāli iznīcinājis un ieminis dubļos,,,viņš jau ir pavisam cits ,ar citu domāšanu un attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem,kā tādiem...dažam tas pat ir vajadzīgs,lai saprastu kas ir kas...nevienu,nekad nevajag žēlot,jo katrs cilvēka un dzīves "sitiens" mūs padara stiprākus,gudrākus un uzmanīgākus...