....rozes, tāpat kā sievietes..ikkatra ir vienīgā, neatkārtojamā...
..Antuāns Sent-Ekziperī:
    "Bet drīz vien stāds pārstāja augt un sāka izvērsties ziedā. Mazais princis, kurš nekad nebija redzējis tik milzīgu pumpuru, juta, ka no tā izplauks brīnumaina parādība, bet puķe savā zaļajā istabiņā nevarēja vien saposties pietiekami skaista. Viņa  rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām , pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā.
....Sievišķīgā roze pēc tik ilgas gatavošanās kādu rītu tieši saullēkta stundā atvērās un , koķeti žāvādamās , teica nupat satiktajam Mazajam princim: "Ā! Es tikko atmodos...Lūdzu piedodiet...Esmu vēl pavisam izspūrusi..."
..Mazais princis rūpējās par savu rozi, taču nevarēja vien pielāgoties viņas untumiem, viņas neizprotamajai iedomībai un viņas bērnišķīgajai drosmei, kad rozei šķita, ka viņa ar saviem četriem ērkšķiem spēj aizstāvēties pret visu pasauli.
...Kā zināms, abi izšķīrās , un vēlāk Mazais princis to nožēloja .:" Toreiz es viņu nesapratu!!!!. Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem , nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu  un darīja gaišāku manu dzīvi. Man nevajadzēja bēgt projām! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas! Bet es biju pārāk jauns, LAI PRASTU MĪLĒT!"
.......
..........NU LŪK, cik skaisti visu ir pateicis Ekziperī......!..
.Skan daudz skaistāk    nekā dažu  izteiktās personīgās domas!!!!!!