"šodien es norāvu viņai krelles. Pārrāvu un tās izbira zālē. Nevaru skatīties, kā viņa tās sargā, bet katru dienu kāds sadauza pa odziņai vien. Viņa izliekas, ka to neredz:tikai sargā diedziņu. Nevaru skatīties , kā virknīte kļūst īsāka un kā viņa joprojām greznojas. Varbūt viņa nemaz neredz, ka tā kļūst īsāka?...
..Varbūt negrib redzēt. Jo krelles ir viņas TICĪBA - savam skaistumam, mīlestībai un citu skaistumam. Tāpēc viņa sargā.
..Bet sargā tikai diedziņu. It kā diedziņā būtu ticība, ne pašās zīlītēs.
...Kamēr viņa sargā diedziņu , zīlītes pa vienai vien kāds nokož, salauž, sadauza. Kad būs nokostas visas, viņai paliks tikai diedziņš...
...Bet vēl neciešamāks būs brīdis pirms tukšā diedziņa, ar desmit, divpadsmit krellītēm. Es negribu redzēt to brīdi, kad viņa leposies ar desmit zīlītēm pusplikā diedziņā. Vai tad nav labāk pārraut uzreiz, savērt katrreiz atkal no jauna nekā drebēt bailēs par diegu un zaudēt krelles...pa vienai, pa vienai, pa vienai?...
..Nevienam neesmu teicis, kas viņa man ir. Arī viņai ne. Sāp krellītes, kas pazūd pa vienai, un nemaz nesāp diedziņš...Sodien es pārrāvu viņas  krelles , un tās izbira pa zāli....
Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu....
/ atkal 'Epifānijas"...lasu tās un lasu../