...šodien es norāvu viņai krelles..

4. mai 2011. 09:21

"šodien es norāvu viņai krelles. Pārrāvu un tās izbira zālē. Nevaru skatīties, kā viņa tās sargā, bet katru dienu kāds sadauza pa odziņai vien. Viņa izliekas, ka to neredz:tikai sargā diedziņu. Nevaru skatīties , kā virknīte kļūst īsāka un kā viņa joprojām greznojas. Varbūt viņa nemaz neredz, ka tā kļūst īsāka?...
..Varbūt negrib redzēt. Jo krelles ir viņas TICĪBA - savam skaistumam, mīlestībai un citu skaistumam. Tāpēc viņa sargā.
..Bet sargā tikai diedziņu. It kā diedziņā būtu ticība, ne pašās zīlītēs.
...Kamēr viņa sargā diedziņu , zīlītes pa vienai vien kāds nokož, salauž, sadauza. Kad būs nokostas visas, viņai paliks tikai diedziņš...
...Bet vēl neciešamāks būs brīdis pirms tukšā diedziņa, ar desmit, divpadsmit krellītēm. Es negribu redzēt to brīdi, kad viņa leposies ar desmit zīlītēm pusplikā diedziņā. Vai tad nav labāk pārraut uzreiz, savērt katrreiz atkal no jauna nekā drebēt bailēs par diegu un zaudēt krelles...pa vienai, pa vienai, pa vienai?...
..Nevienam neesmu teicis, kas viņa man ir. Arī viņai ne. Sāp krellītes, kas pazūd pa vienai, un nemaz nesāp diedziņš...Sodien es pārrāvu viņas  krelles , un tās izbira pa zāli....
Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu....
/ atkal 'Epifānijas"...lasu tās un lasu../

Atslegas vārdi: mīlestība33916, dzīve37963, attiecības38418

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (2)

Sanita B. 4. mai 2011. 13:11

Manas krelles arī izbirušas zālē. Diedziņš rokās, mēģinu savākt pa vienai kopā...

Dzēsts profils 4. mai 2011. 11:26

Tas bija tā kā šodien atceros, -
"Šodien es pārrāvu viņas krelles , un tās izbira pa zāli.... Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu...."
Bet tā jau nav, mēs vienmēr gatavi to piedod...

Autorizācija

Ienākt