Fabio šodien brieda lielais vakars. Neiedziļināsimies sīkumos par apstākļiem, kas šim 31 gadus vecajam itāļu vīrišķim ar resnu dibenu, vāju torsa muskulatūru, alus vēderu un Laura Reinika cienīgu matu rotu līdz šim bija lieguši saieties ar atbilstoša vecuma un sociālā statusa sievieti, jo tas, ko viņam nebija izdevies izdarīt līdz šim, viņš bija nolēmis paveikt šovakar!

Jau divas nedēļas viņš aktīvi sarakstījās ar kādu latviešu meiteni kas bija atsaukusies uz viņa vairākus mēnešus pacietīgi izvietotajiem iepazīšanās sludinājumiem visos iespējamos portālos ar tekstu, ko latviešu valodā no angļu valodas varētu tulkot apmēram šādi:

„Es būt persona ko tu meklēt varbūt!!! Kāpēc tev nebūt interesant iepazīties ar labu, apzinīgs itāļu vīrieši? Varbūt mēs varēt atrast kopigs intereses!!!”, kopā ar foto, kuros viņaprāt viņš izskatījās vīrišķīgs, un tajā pašā laikā nedaudz grūtsirdīgs un romantisks.

Šī kopīgā sarakste nostiprināja Fabio vīrišķā apziņu un rosīja viņā fantāzijas par to, kā izvērstos viņu tikšanās ar šīs mazās valstiņas nabadzīgo bet visnotaļ simpātisko pelnrušķīti, kura ar sajūsmu un pateicību cenšoties noturēt viņa Fabio uzmanību pie sevis, jau pirmajā vakarā laupītu viņam to, ko kā viņš uzskatīja, nav sev laupījis vēl pusaudža gados kopā ar tēva kazu tālajā Itālijas ciemā. Meitene viņam bija atsūtījusi bildīti, kura gan bija ļoti maza un miglaina, šķiet bildēta ar telefonu, bet tajā skaidri varēja saskatīt, ka viņa bija blondīne un tas bija pats galvenais arguments, kas Fabio lika mesties šajā piedzīvojumā. Saņēmis apstiprinājumu tam, ka viņa labprāt gaida viņu ciemos Rīgā, viņš nekavējoties nopirka tuvākā avio reisa biļeti un pirmo reizi mūžā ieradās Rīgā.

Lielajā steigā un pārgalvībā viņš piemirsa, ka ziema Latvijā nav gluži tas pats kas Itālijā, tāpēc izkāpjot no lidmašīnas un ieraujot plaušās Latvijas decembra vidus mīnuss 15 grādu gaisu, viņš aizrijās un sāka apbrīnojamā ātrumā zilēt, jo viņa plānā vējjaka, kurā viņš jutās itāliski švītīgs un moderns, nepavisam nebija piemērota Latvijas klimatam. Aši viņš ierausās taksometrā kur baismīga izskata taksists nogādāja viņu līdz viesnīcai Reval Hotel Latvia un pieprasīja no viņa samaksu, kas līdzinājās pusei no aviobiļetes cenas no Romas līdz Rīgai.

Drebošām rokām Fabio samaksāja un metās viesnīcā. Atradis piekļuvi internetam, viņš steigšus uzrakstīja Ingai (kā sauca šo latviešu blondīni) vēstulīti, kurā apstiprināja savu ierašanos un izteica sajūsmu par Rīgu, kā arī nepacietību beidzot ieraudzīt Ingu. No viņas pēc divām stundām, kuru laikā Fabio paspēja izbesīt ar saviem komplimentiem simpātisku viesnīcas administratori, iekārtoties savā numurā, aizdambēt tualetes podu ar dāvanu iepakojuma drazu, un nolauzt izlietnes krāna rokturi, atnāca atbilde ar viņas telefona numuru un paskaidrojumu, ka viņai diemžēl šodien līdz vēlam vakaram jāstrādā, bet rīt no rīta viņa labprāt tiktos. Fabio nedaudz noskuma, nolamājās bet par cik bija noguris no pārlidojuma ierausās ar visām savām itāļu kurpēm gultā un aizmiga skatoties kādu erotisko kanālu un raustot Džovanni (kā viņš sauca savu mazo draudziņu).

Jau no paša rīta viņš, pamodies un izdzēris trīs aliņus, viņai aizsūtīja īsziņu: "Hey sexy! Are we meet today?", uz ko saņēma atbildes īsziņu: "OK" un smaidiņu. Fabio diezin ko nemācēja angliski un bija nedaudz īgns, ka Inga nezina tādas varenas valsts, kā Itālija, valodu, tomēr apvaldīja šīs mieles un turpināja spaidīt pogas telefonam, cenšoties ātrāk noskaidrot, kur viņi varētu tikties.

Beigu beigās viņi vienojās, ka viņi tiksies pēc divām stundām pie Laimas pulksteņa, viņa būs sarkanā mētelī, tad dosies uz kādu restorānu, un tad jau redzēs. Saņēmis šo ziņu viņš falsetā iedziedājās „o sole mio”, tad aši nodejoja kādu itāļu tautas dejas fragmentu un metās ģērbties. Kā jau itālis viņš neatzina citu apģērbu, kā baltu kreklu bez kaklasaites un melnas bikses ar melnām kurpēm. Bagātīgi sapūties ar Gucci smaržām viņš ilgi vaikstījās spoguļa priekšā,cenšoties saprast, kuru grimasi piemērot tikšanās momentā, lai Inga viņā neprātīgi iemīlētos no pirmā acu uzmetiena. Beigās izvēlējās to kur viņš stāv pussāņus ar ievilktu vēderu, nedaudz piešķiebtu galvu un smaidu ar atsegtiem zobiem. Brīdi padomāja vai skūties, vai tomēr ne, viņš nosprieda, ka vīriškīgāk viņš izskatās neskuvies. Apmierināti pamājis galvu, viņš paraudzījās pulkstenī un secināja, ka līdz tikšanās brīdim vēl palikušas piecpadsmit minūtes. Fabio uzmeta mugurā savu plāno jaciņu un jau devās uz durvju pusi, kad viņam aizdomīgi un velkoši noburbuļoja vēders. It kā vajadzētu uz poda, bet tad viņš atcerējās piegānīto podu un noskurinājās – paspēs vēl, nav jau steiga.

Noķēris taksometru viņš šoferim nolasīja no telefona: „Laimas pulkstenis”. Tas pamāja un auto nesteidzīgi iekļāvās Rīgas centra satiksmē. Šķiet lieki piebilst, ka attālumu, kas gājējam bija veicams piecās minūtēs, viņi brauca divdesmit piecas minūtes, un pārbraukuši pāri Salu un Akmens tiltiem, beidzot ar pusstundas kavēšanos piebrauca pie Laimas pulksteņa. Fabio samaksājis otru aviobiļetes Roma- Rīga cenas pusi, izrausās no taksometra, kārtējo reizi aizrijās ar auksto gaisu, nodrebinājās, ieņēma vajadzīgo tikšanās grimases pozu un tā – pussāņus ar piešķiebtu galvu sāka apņēmīgi virzīties uz Laimas pulksteņa pusi.

Tur jau nosalusi nepacietīgi mīņājās sarkanā mētelī tērpta būtne, kura pa gabalu un caur rozā brillēm izskatījās gandrīz nevainojami – blonda, pusotru galvastiesu garāka par Fabio, varenu kosmētikas kārtu uz sejas, brangiem pupiem – vārdu sakot katra itāļu vīrieša sapnis. Tiesa gan viņas vecumu Fabio nespēja noteikt, tomēr viņš cerēja, ka vecums, ko viņa bija norādījusi viņiem sarakstoties – 32 gadi - atbilst patiesībai, par ko taksists, kurš viņu atveda līdz šejienei, rēktu pa zemi vārtoties.

Fabio uzreiz ķērās vērsim pie ragiem. Aši pietipinājis Ingai klāt, viņš ar vairākiem puspalēcieniem trīs reizes viņai nošmaukstināja uz vaigiem, tad ieķērās viņai elkonī un lauzītā angļu valodā un plaši žestikulēdams sāka paust sajūsmu par viņas skaistumu, ilgi gaidīto tikšanos un vēlmi ašāk doties kaut kur siltumā.

Te mums vajadzētu beidzot saprast, ka Inga, kas savos 43 gados pēc vairākkārtīgām nesekmīgām laulībām un ilgas dzīves Latvijas tālākajā stūrī – Zilupē, atstājusi visus trīs bērnus pie mātes un gadu atpakaļ atnākusi strādāt uz Rīgu Maximā par pārdevēju, nesaprata angliski pat tik daudz kā Fabio, jo kādreiz bija mācījusies vācu valodu. Līdz šim viņai izlīdzēja istabiņas biedrene Jana, kura pēc darba Maximā šad tad piestrādāja par prostitūtu, meklējot klientus iepazīšanās sludinājumos, kur arī nolēmusi atrast izdevīgu partiju Ingai, bija ievērojusi Fabio sludinājumus. Tagad Janas, kas drusku boksterēja angliski, blakus nebija, tāpēc Inga aktīvi māja ar galvu, piekrītot visiem jautājumiem ko viņai uzdeva Fabio, tai skaitā:

"Are you hungry?" un: "do you like me?", kā arī "How you think, do we have sex tonight?".

Izdzirdot vārdu „Sex”, Inga gan drusku aprāvās, tomēr domās atmetusi visam ar roku, jo baidījās izgāzties trūkstošā priekšzoba dēļ, atverot muti un sākot runāt, turpināja māt ar galvu. Tai pašā laikā Fabio, apreibis no savas drosmes un panākumiem, sajuta piebriestam locekli kā mājienu tuvojošajai saldkaislajai saplūšanai. Viņš lepni izriezis krūti un it kā no augšas platu smaidu, māja ar galvu saviem tautiešiem, kuri kuplā skaitā spietoja pa Vecrīgu, meklējot piedzīvojumus un lētas meitenes. Tad kārtējo reizi nodrebinājies no aukstuma, viņš atcerējās par restorānu, jautājoši paraudzījās uz Ingu, bet sapratis, ka no viņas pareizo atbildi nedabūs, vērsās pie kāda garāmgājēja ar jautājumu: „Latvian restaurant???”. Puisis, ko viņš bija apstādinājis, paraustīja plecu un parādīja virzienu kaut kur Vecrīgas iekšienē un nomurmināja: „Lido”. Ingai tas pieleca, viņa drusku pasmaidīja, izgrūda zinošu murminājienu, pamāja ar galvu un abi teciņiem devās Lidiņa virzienā.

Kad viņi bija sasnieguši Lidiņa durvis, Fabio jau bija pārsalis. Latvijas mīnusi bija jau atdzesējuši viņa karstās asinis tiktāl, ka viss jau bija gandrīz vienalga. Ienācisi siltumā, viņš kā zvirbulis marta saulē noskurinājās un, sajutis dzīslās atgriežamies siltumu, sajuta atgriežamies arī uztraukumu un uzbudinājumu. Cenšoties izpatikt Ingai, viņš ar zīmēm centās darīt viņai zināmu, ko viņš vēlas: „Latvian food... Am Am”, viņš it kā ar karoti stūma mutē barību.

Inga atkal pasmaidīja un norādīja ar pirkstu uz toveri ar zirņiem ar speķi. Viņai, kā jau latgalietei, glaimoja šāda ārzemnieka uzmanība pret viņas tautas vērtībām. Fabio nekavējoties ar pakalpīga viesmīļa uzcītību piekrāva sev un Ingai šķīvi ar šīm pelēkbrūnajām zaķa spirām līdzīgajām bumbiņām, paostīja tās, tad jautājoši vēlreiz paraudzījās uz Ingu. Tā pamāja un sadūšojusies atcerējās savā vārdu krājumā angļu vārdu un: "And kefīrs", viņa piebilda, norādot Fabio uz kefīra glāzēm. Viņai šis mazais Itāļu vīrelis sāka patikt. Tas nekas, ka tāds pļušaks, ka tik labs cilvēks!

Fabio, šādas uzmanības apreibināts, paķēra arī divas kefīra glāzes. "Some more?", Viņš vaicājoši raudzījās uz Ingu. Tā, protams, kārtējo reizi pamāja ar galvu. Tas turpinājās tik ilgi, līdz viņu pasūtījumam pievienojās skābu kāpostu zupa ar krējumu, štovēti kāposti ar ceptām ribiņām un divi litri Užavas alus. Beidzot, pamanījis Izbīli Ingas acīs, Fabio nosprieda, ka pietiks, un steidza samaksāt. Maksājot viņš augstsirdīgi paraudzījās uz Ingu, cerot saskatīt viņas acīs pazemīgu pateicību par šādu pārpilnības klāstu viņa izpildījumā, tomēr ieraudzīja tikai to, kā Inga domīgi raugās uz viņa paplātēm. Iztulkojis to kā vēlmi ātrāk ķerties pie ēšanas, viņš aizstūmās līdz kādam romantiskam stūrītim, kas atgādināja viņa tēva ēzeļu kūts priekšnamu, un nolika visu uz galdiņa. Tad viņam iešāvās prātā kaut kur filmā redzētais, kā džentelmenis atbrīvo dāmai krēslu. Viņš nosprieda, ka ir īstais brīdis to pielietot, steigšus izrāva krēslu no galda apakšas un, pagriezies pret Ingu, pēkšņi iebrauca ar ģīmi viņas pupos, kas nejauši bija atgadījušies viņa sejas priekšā.

Kādu brīdi viņi abi nekustīgi tā stāvāja, tad Fabio nosarcis lēni pakāpās atpakaļ, neveikli ieķiķinājās, atvainojās un nogāzās uz sava krēsla. Inga aukstasinīgi, bet ar Madonnas cienīgu sejas izteiksmi, darīja to pašu. Fabio, apsēdies pēkšņi sajuta nevaldāmu uzbudinājuma vilni, kas sajaucās kopā ar spiedienu un burbuļošanu zarnās. Viņš sajutās kā tvaika katls, kurā spiediens sasniedzis kritisko atzīmi. Vajadzētu it kā uz tualeti nodirsties vai nodračīt, lai sajustos normāli, tomēr viņš nevēlējās atstāt Ingu vienu, jo arī te bija pilns ar visādiem angļiem un viņa tautiešiem, kas to vien gaidīja kā izdevību nogrābt Fabio guvumu. Sasarkušu seju viņš plati pasmaidīja un pamāja uz ēdienu: „buon appetitto”, viņš nomurmināja un ķērās pie zirņiem.

Kādu brīdi pacietīgi slepkavojis savu gastronomisko gaumi, viņš sāka prātot, kas tas īsti ir, ko viņš ēd. Garšoja pēc vārītiem ēzeļa sūdiem, aizdarītiem ar speķi, tomēr, lai nesarūgtinātu Ingu, viņš pacietīgi, ar krampjainām žokļa kustībām un smaidu sejā turpināja gremot šo smago barību. Inga nezin kāpēc locīja iekšā kāpostus ar ribiņām. Viņas seja pauda viduslaiku mūķenes nepieejamību, bet galvā šaudījās tikai viena doma – kurā rokā īsti bija jātura nazis, bet kurā dakšiņa.

„What is it?”, Fabio pabakstīja ar dakšiņu zirņus un, nezinādams to nosaukumu angliski, izteica savu minējumu itāliski: „Piselli?” [zirņi].

Inga aizrijās un salēcās. Viņa piesarka un lēni pacēla acis uz Fabio, tad brīdi apdomāja, vai viņiem viss nenotiek pārāk ātri, bet tad atceroties Janas mācīto: "piekrīti visam, dari visu ko viņš vēlas, tikai panāc to, lai viņš ņem tevi līdzi!", kā arī to, ka paldies Dievam, viņa ir uzvilkusi tīru apakšveļu, nopūtās un, nolaidusi acis, kautri pašūpoja galvu. Fabio nedaudz izbiedēts no šādas Ingas reakcijas apstājās ēst, vēlreiz uzmeta neuzticīgu skatienu zirņiem, un nosprieda, ka pietiks. Kāposti ar ribiņām un zupa garšoja daudz labāk, kaut gan jāatzīst, ka šāda barība viņa kuņģim bija daudz par treknu. Pavisam drīz viņa sajūtu buķetei pievienojās dedzināšana un burbuļošana kuņģī, ko viņš centās slāpēt ar alu, bet kad tas neizdevās, arī ar kefīru, kas viņam šķita kā neglābjami saskābis jogurts.

Tai pašā laikā turpinājās viņu saruna:

– What you doing here in Latvia?
– Mhm....
- Ok, do You work somewhere?
- Mhm....
- Where?
– Mhm....
- Do You like dogs?
– Mhm...
- Will our relations continue tonight?
– Mhm...
- Do You know what I want in bed?
– Mhm...

Fabio beidzot sajuta pārliecību, ka tiešām viss izdosies. Dzīvnieciskās dziņas un satraukuma uzplūdā viņš neveikli saslējās uz Ingas pusi, kamdēļ viņa dibena slēdzējmuskuļi neizturēja nevienlīdzīgo cīņu ar gāzu pretspiedienu un paspruka īss tomēr ļoti skaļš un smirdīgs purkšķis.

„Lopiņš”, Inga nodomāja, tomēr notēloja, ka nav neko dzirdējusi, un turpināja grauzt ribiņu. Fabio nosarka, un cītīgi paskatījās uz Ingu, bet neredzot viņā nekādas izmaiņas, nosprieda, ka viņa, paldies Dievam, neko nav dzirdējusi. Tomēr bija kaut kas jādara lietas labā, jo tas, kas darījās viņa vēderā, vairs nebija vārdiem aprakstāms un izturams. Piecēlies viņš paziņoja Ingai: „ You sit here, I’m go to toilet. I’ll be back soon”.

Inga gan neko nesaprata, tomēr pamāja ar galvu un, redzot kā Fabio steigšus aiztenterē prom, nosprieda, ka viņš aizgājis uzpīpēt, un ķērās klāt zirņiem.

Fabio cieta! Viņš vairs nespēja ievilkt vēderu, tas bija piepūties kā bungas, kuņģi dedzināja, bet visi viņa spēki aizgāja koncentrējoties uz pakaļas slēdzējmuskuļiem, lai tie neizlaistu brīvē kārtējo gāzu porciju. Noorientējies, kur atrodas tualete, viņš stīvām kājām piegāja tai klāt, bet ieraudzīja trīs cilvēku rindu, kuri gaidīja pie durvīm.

„Escrementi di asino!”, viņš nolamājās un, slaukot sviedrus, nostājās rindas galā un sāka nepacietīgi mīņāties. Priekšā esošie līdzjūtīgi uz viņu paskatījās, tomēr palaist priekšā neviens viņu netaisījās. Fabio galvā stāvēja dilemma. No vienas puses viņam nekavējoties vajadzēja DIRST, jo savādāk viņš uzsprāgs, no otras puses tur pie galdiņa viena sēdēja Inga, un lai viņa nepazustu, viņam vajadzēja NEKAVĒJOTIES atgriezties.

Pēkšņi viņa kuņģi sarāva asas sāpes. Fabio ievaidējās un ar roku atspiedās pret sienu, bet ar otru saķēra vēderu. Priekšā stāvošais anglis pagriezās, novērtēja situāciju un līdzjūtīgi noteica: „Latvian food ... Hope that You do not eaten peas”.

Fabio stiklainām acīm paskatījās augšup, tad iekliedzās un metās laukā no Lidiņa. Skrienot pa šauro ieliņu, viņa acis meklēja kādu vārtu rūmi vai citu krodziņu, kurā būtu brīva tualete. Vārtu rūmi viņš neatrada, tomēr sajutis, ka kārtējo spazmu pieveikts, ir zaudējis cīņu ar slēdzējmuskuļiem, un tie nelielām porcijām laiž biksēs siltu, šķidru masu, viņš atrāva vaļā pirmās durvis un, ieskrējis kādas spēļu zāles telpās, brīdi haotiski un maujot mētājās pa to. Tad viņš pamanīja durvis ar tualetes zīmi un kādu vīreli pie tām. Fabio izmisumā ar kliedzienu „Let me in!” atgrūda vīreli, atrāva durvis vaļā un līdaciņā, lidojumā, raujot nost bikses, metās uz poda.

Tas bija baisākais dirsiens viņa mūžā. Tā bija vienkārši nukleāra caureja! Viņš pat vēl nepaspēja nosēsties, kad no viņa ar milzīgu spiedienu viss sāka šļākties ārā. Viņa pakaļa nospēlēja visas iespējamās slavenā komponista Baha ērģeļu oktāvas, brīžam šķita, ka pods to neizturēs un saplaisās. Šļaksti un purkšķi mijās ar smakas viļņiem. Fabio, saliecies aiz sāpēm, baudas un atvieglojuma reizē, skaļi stenēja un krampjaini turējās pie poda malām it kā baidoties, ka varētu no tā atrauties un aizlidot izplatījumā.

„Maledetto piselli!”, viņš grieza zobus. „Puttana idiota!”, viņš vaidēja.

Turpmākās piecas minūtes viņš pavadīja pusnemaņā, ieklausoties savās sajūtās, un atslābumā nespējot pat pakustēties. Tad beidzot, pacēlis acis, viņš ar šausmām piepeši pamanīja, ka vietā, kur Eiropas tualetēs parasti atrodams tualetes papīrs, šeit karājas brūna kartona caurulīte ar pēdējās noplēstās lapiņas paliekām.

„Bestialita!”, Fabio iekliedzās, paraugoties uz savām smalkajām sarkanajām apenēm, kuras bija pilnas ar tādu pašu masu kā pods un daļa sienas aiz tā. Ko tagad darīt? Viņam vajadzēja trīs sekundes, lai pārliecinātos, ka tualetē nekur nav atrodams ne mazākais papīra gabaliņš. Tā bija bezizeja: bikses, dibens un muguras lejasgals bija nodirsti, bet nebija papīra, kur to visu apslaucīt! Fabio sāka ārdīties. Viņš stampāja kājas pret zemi, lauzīja rokas un kliedza kaut ko saraustītu, bet ļoti rupju un neartikulētu.

Domāju, ka visi būs pateicīgi, ja es to šeit neruzrakstīšu.

Izeju viņš atrada, novelkot sev apenes un balto kreklu. Apenes viņš dusmās meta pret griestiem, kur tās pielipa, savukārt kreklā apslaucījās un iemeta to podā. Viņš stāvēja, elsoja un drudžaini domāja. Bikses bija slapjas un smirdīgas, plānā vējjaka uzvilkta uz kailas miesas, mati izspūruši, seja sarkana, bet sajūtas vēderā liecināja, ka tas vēl ir tikai visam sākums.

Piepeši pie durvīm kāds pieklauvēja, un tās atvērās. Fabio steigā bija aizmirsis iekrampēties. Durvīs stāvēja apsarga formas tērpā tērpies vīrietis ar ūsām. Tas kā abstulbis brīdi noraudzījās šajā peizāžā, izgaršojot apziņu, kā tas var būt, ka vīrelim viņa priekšā ir uzsprāgusi dirsa, tad izgrūdis caur zobiem: „jobannais kroplis!”, ielauzās tualetē, sagrāba vārgi pretojošos Fabio aiz skausta un iegrūda to ar galvu podā, kur viņu maigi sagaidīja pēc Gucci smaržām un sūdiem smaržojošais krekls. Fabio protestējot kaut ko vārgi svepstēja pretī, bet apsargs satrakojies vairākas reizes spēcīgi viņam iespēra ar celi pa pakaļu. No bailēm un sāpēm Fabio atkal apdirsās. To sajuta arī apsargs, jo sišana beidzās. Fabio tika izrauts no tualetes un izmests uz ielas, kur viņš ar mūli triecās pret sniega kupenu ceļa malā, sāpīgi nobrāžot seju uz asajiem ledus gabaliem.

„Bon džorno!”, apsargs noņirdza un aizcirta durvis. Fabio pilnīgā stuporā izbolītām acīm brīdi grozījās ceļa vidū, tad zemapziņā noteica kādu viņam tik vienam zināmu virzienu un sīkā riksī drebēdams un šņukstēdams sāka skriet.

Inga pie galdiņa skumji gremoja zirņus un drūmi raudzījās pa logu. Viss skaidrs - jau bija pagājusi pusstunda, bet itālis neatgriezās. Viņa jau bija paspējusi sazvanīties ar Janu, kura līdzjūtīgi izskaidroja, ka diemžēl Inga viņam laikam nav iepatikusies. Tā tie vīrieši dara, cūkas, viņa skaidroja. Atnāk, apskatās un aiztinas. Nu neko darīt, vismaz paēdi nahaļavu! No acs kaktiņa, smērējot tušu, izlauzās asara.

Te piepeši viņai kaut kas spēcīgi uzgrūdās virsū.

„Entshuldigen Sie bitte!”

Tas bija tukls vācietis ap piecdesmit un diezgan iedzēris, tāpēc nespēja apvaldīt savas proporcijas šaurajā telpā starp galdiņiem.

„Da alles gut.”, Inga pasmaidīja...

Pēc desmit minūtēm viņi abi jau jautri čaloja elkoņos saķērušies un virzoties uz ČĒ BĒ KĀ pusi. Fabio Ingai jau bija aizmirsies.

Pašvaldības policijas dežūrdaļā kāds policists gurdeni pacēla rāciju un monotonā balsī noskaitīja:

"Trešais, piebrauc pie Brīvības pieminekļa, tur jāsavāc kārtējais mīzējs!".

Fabio bija nosalis un pazemots. Pat stindzinošais aukstums nespēja sasaldēt sūdu smaku, kas ieskāva viņu kā aura. Gājēji ar nosodījumu un riebumu pašķīrās saņurcītā, nopļūtījušās vīreļa priekšā, kurš nezin kāpēc ziemā bija uz kailas miesas uzmetis vējjaku.

Inga viņam diemžēl jāpamet. Pagaidām. Telefons bija palicis piedirstā krekla krūšu kabatā, tāpēc viņš cerēja sazināties ar viņu, kad viesnīcā būs aptīrījies, bet tas vēlāk, vēlāk... Viņš rikšoja, nodūris galvu, uz priekšu cenšoties atcerēties ceļu, kā iepriekš te nokļuvis. Atkal un atkal viņu pārņēma drausmīgas spazmas, un kārtējā porcija meklēja ceļu laukā no viņa vēdera. Zirņi, nolādētie, nolādētie zirņi!

Fabio apzinājās, ka netiks nekur tālu. Uzskrējis uz kāda laukuma, viņš pamanīja pieminekli, kur kāds sievišķis tur trīs zvaigznes. Apkārt bija parki, bet neviena krūma. Tomēr piemineklim apkārt bija tāds kā postaments, aiz kura varētu noslēpties un padirst. Citas iespējas nebija. Meklēt tualeti viņš vairs negribēja, lai tā nolādētā Latvija iet pa gaisu! Uzskrējis uz postamenta viņš ieraudzīja kādu grīļojošos puisi urinējam, šķībi pasmīnēja un norāvis bikses sāka atkal dirst.

Atvieglojumā viņš neizdzirdēja tuvojošos pašvaldības policistu soļus...

*** Pārpublicēts no Tizleņu Reģistrs ***