Dzīvoja reiz vecs, vecs vīrs. Sieva viņam jau bija mirusi, bērnu nebija. Viss, kas viņam piederēja, bija veca pussabrukusi māja un vecs, izkāmējis zirģelis. Tā nu vecītis sēž kādu vakaru uz soliņa mājas priekšā, skatās saulrietā un domā, ka nav vairs no dzīves nekāda prieka.

Pēkšņi viņa priekšā parādās Laimes māte un jautā: "Vecais vīrs, ko nu tu tāds bēdīgs?"

Šis arī izstāsta savu bēdu stāstu. Laimes māte saka: "Labi, mēģināsim tev ko līdzēt. Tev jādara tā. Nogriez savu bibīti un iedēsti to zemē aiz mājas. Rīts gudrāks par vakaru. No rīta tad redzēsi, kas notiks."

Vīrs nu prāto - nogriezt bibīti, hmm, labi, a kam viņš man tagad vairs vajadzīgs. Domāts, darīts. Nogriež bibīti un iedēsta to aiz mājas, un dodas gulēt.

No rīta pamodies, vecais vīrs uzreiz tenterē aiz mājas. Tur viņš redz, ka vietā, kur bija iedēstīts bibītis, ir izaudzis liels koks, uz kura ir saauguši bibīši. šis nu stāv muti atplētis. Atkal parādās Laimes māte un saka: "Tie nav parasti, bet burvju bibīši. Pateiksi -čubriki, tie sāks "darboties", ja saproti, ko es ar to domāju, pateiksi -bubriki, pārstās. Tagad savāc tos, aizved uz tirgu, pārdod, dabūsi daudz naudas un dari, ko vēlies."

Vecais vīrs nu ņemas kratīt koku un lasīt čubrikus maisos. Savāc veselus trīs maisus. Iejūdz veco zirģeli ratos, samet maisus ratos, pats virsū un brauc uz tirgu. Pa ceļam gadās tāds palielāks kalns, zirģelis nevar uzvilkt vezumu tajā. Vīrs nu domā - eh, pietiks man arī divu maisu, un izsper vienu maisu no ratiem ārā. Zirģelis ratus uzvelk kalnā.

Tirgū čubrikus pērk ka nemetas. Netālu atradās karaļpils. Princese, padzirdējusi par tādiem čubrikiem, arī aizskrien uz tirgu un nopērk vienu sev. Atgriezusies pilī, viņa ātri ieslēdzas savā istabā. To pamana kalpone, un viņa aiz ziņkāres sāk skatīties atslēgcaurumā, ko princese dara. Redz, ka princese izģērbjas, noliek priekšā rīku un pasaka čubriki, kurš sāk darboties ar princesi. Kalponei nu viss ir skaidrs un tā dodas darīt savus darbus, lai to nepieķer pie durvīm.

Pēc brītiņa princese sasārtusi aiziet no savas istabas. Kalpone ātri iekšā, izģērbjas un saka - čubriki. Čubriks sāk šo apstrādāt. Pēc laika kalponei pietiek, bet viņa nezina, kā to apstādināt. Krusto kājas, liek rokas priekšā, bet čubriks savu darbu dara nevainojami. Tad kalpone pielien pie loga un no pēdējiem spēkiem saka kalpam pagalmā: "Vaņa, pasaki čubriki!"

Vaņa: Kāpēc?

Kalpone: Nu pasaki!
Vaņa arī pasaka čubriki. Čubriks nu sāk apstrādāt šo. Nelaimīgais Vaņa skraida pa pagalmu vicinās ar cirvi, bet čubriks šo tik drātē. Beidzot Vaņa izdara tāpat kā kalpone.

Vārdu sakot, čubriks aplido gandrīz visu karaļpili, līdz tiek pie diviem brāļiem - zirgu puišiem, kuriem iešaujas doma, ka vajag katram apstāties savā upes malā, saukt pēc kārtas -čubriki, līdz čubriks nogurs, iekritīs upē, un straume to aiznesīs prom. Tā arī izdara. čubriks tiešām nogurst, iekrīt upē, un straume to aiznes prom.

Brāļi nu izdrātēti, bet laimīgi iet atpakaļ uz pili. Pa ceļam šie ierauga uz ceļa maisu, atver to, un viens no brāļiem iesaucas: "Skaties! Pilns maiss ar čubrikiem!!!"