jau labu laiku vēroju  savu  lauku māju sunīti Duksi.. nu kaut kāds dīvains tas suņuks.. sabrauca pilna sēta ar jubilejas viesiem.. domāju, ka nu jau Duksītis dabūs tagad izrieties pa krietnam, kamēr ar katru *apsveicināsies*.. vismaz uzspodrinās savu suņa *mundieri*.. bet biju dziļi vīlies - Duksis, daudz cilvēku ieraudzījis, iemuka būdā, nogūlās, apsedza galvu un ar vienu aci lūrēja, kas nu notiks.. kad visi bija sasēdušies pie viesību galda, tad Duksis  apsēdās būdas priekšā un sāka riet.. abet no visa spēka un no visas sirds.. kad  saimniece šo apsauca, tad  atkal iemuka būdā.. bet pēc brītiņa sāka noplukušu vistu trenkāt ap savu būdu, skaļi riedams.. kad viesi sētā atvadījās, dukša atkal nemanījā.. tikko palika sēta tukša, tā atkal rēja, ka ausis krita ciet..
vot un šitā vienmēr..  trakākais ir vakaros - brīžiem paskaļi rej, tad seko  smilkstēšanas seansi.. bet trakākais ir, kad sāk gaudot.. esmu pat nakts vidū skrējis šo lamāt un pat ar slotu iedunkājis..
kaut kāds dīvains suns - no skata  tāds bezšķirnes krancītis gludu spalviņu un neizteiksmīgu  miesas uzbūvi.. aste īsa, bet vienmēr gaisā.. viena auss nolaista, otra kā antena uz augšu..  uzacis  izliektas kā jumtiņi.. vispār tā'ds, kā bērnu pasaku grāmatās zīmētie suņuki..
vot nekā nesaprotu - ko darīt lietas labā, lai tas  krančelis nerīvētu visu cienījamiu suņu godu..)) varbūt ar padomu palīdzēsiet?