Tik tālu nu esam – šodienas subkultūra ir estetizēts un narcistisks tukšums un mums vairs nav nekādu cerību kļūt oriģināliem.

Es sēžu nakstklubā, kas pārveidots par stilīgu bāru pilsētas narkorajonā un malkoju duļķainu alu no putām aplipuša kausa. Man priekšā stāv bars ar tipiem, kuru stilu varētu raksturot kā visa hipijiski grandžīgā un panciskā apvienojumu. Viņi drūzmējas un kolektīvi ieņirdz par smēķēšanas aizliegumiem, pūšot “ejiet-visi-dirst” dūmu mutuļus un tīksminās par pašiedomāto protestu, ja uz viņiem bez mazākās intereses paskatās izkāmējuši un grīļīgi kluba darbinieki.

Tā saucamais dīdžejs onanē no sava MakBuka oldskūlu hitu mūziku, sākot ar DMX un beidzot ar Dolly Parton, ko samiksē ar nervozu tehnobītu.

“Tas ir hipsteru tusiņš?”, es jautāju meitenei, kas sēž man blakus. Viņai ausīs šūpojas lieli auskari, mugurā American Apparel Vē-veida Tē-krekls, pārāk bieza vilnas jaka un uz deguna brilles ar parastajiem stikliem.

“Jā, paskaties, 99 procenti no visiem ir hipsteri!”

“Tu arī?”

“Ellē ratā nē,” viņa atsmej, iztukšo glāzi un iet dejot.

Pēc otrā pasaules kara beigām rietumu civilizācijā cita pēc citas attīstījās dažādas kontrkultūras kustības, kas izaicināja visus tābrīža status quo. Katrā nākamā pēckara desmitgade sagrāva iepriekšējās dekādes standartus un jaunieši dumpojās un cīnījas par revolūciju mūzikā, mākslā, valdībā un sabiedrībā.

Taču vēlāk, kad panki kļuva uzspēlēti mākslīgi un sabiedrība notrulinājās pret hiphopa aicinājumiem uz pārmaiņām, visas līdz šim dominējošās kontrkultūru kustības saplūda vienā katlā. Un nu mums ir tikai viens transatlantisks stilu, garšu un uzvedības modeļu sakausējums —hipsteri .

Ar šo pretddabisko dažādo laikmetu stilu piejaucēšanu, hipsteri simbolizē rietumu civilizācijas beigas – kultūru, kas pavirši interpretē aizgājušos laikus, tāpēc vienkārši izkūp gaisā un nav spējīga uz jaunradi. Hipsteri nav parasta īslaicīga sabiedrības aizraušanās, kas nomirs dabīga nāvē, nē, tā ir civilizācijas pašnāvība. Ja visas iepriekšējās jauniešu kustības sludināja iepriekšējās kultūras disfunkciju un dekadenci, tad hipsteri spēj atspoguļot vienīgi sabiedrības seklumu.

***

Ja jūs paklīdīsit pa jebkuras lielākas Ziemeļamerikas vai Eiropas pilsētas ielām, noteikti pamanīsiet stilīgus divdesmitgadniekus, kas valkā un lieto jau iepriekš paredzamas drēbes un lietas: šauri pieguļoši džinsi, trikotāžas spandeksa legingi, fiksētā ātruma riteņi ar šaurām riepām jeb fiksīši, oldskūlīgi flaneļa krekli, brilles bez optiskajiem stikliem un kūfijas jeb tradicionālie palestīniešu lakati. Šeit jāpiebilst, ka sākotnēji kūfijas nēsāja ebreju studenti un rietumu protestanti, lai izrādītu solidaritāti Palestīnai, bet nu tās kļuvušas par tukšu hipsteru klišeju.

American Apparel krekls ar V-veida kakla izgriezumu, Pabst Blue Ribbon aliņš un Parliament cigaretes bija strādnieku jeb revolucinārās šķiras ikonas, ko hipsteri vienkārši piesavinājās un nonivelēja. Pirms desmit gadiem vīrs, kas nēsāja parastu Vē-veida krekliņu un dzēra Pabst, nebija nekas vairāk kā vienkāršs vīrs. Taču 2008.gadā šīs lietas ir kļuvušas par individuāļu klišejām, par modes kliedzienu. Individuāļu, kuri cenšas aizbēgt no savas pārticības un ieslīgt strādnieku šķiras estētikā.

Ielu stila absurduma kulminācija, šķiet, iestājās brīdī, kad hipsteri sāka braukāt ar fiksētā ātruma riteņiem un…iemontēja tajos bremzes. Var teikt, ka viņi ne tikai atgremoja, bet sadirsa mehānismu, kura būtība slēpjas tieši bremžu neesamībā.

Hipsteri ir apātiski tipi, ciena ironiju un komunicē vienotā tīklā – blogos un atsevišķu zīmolu veikalos, kas uzspiež vispārīgu modes estētiku. Kaut kā viņi sevi vienmēr pamanās saistīt ar “radošu darbu” un apmeklē “mākslinieku tusiņus”. Jaunieši ar analogajiem fotoaparātiem taisa lo-fi bildes, uz klubiem dodas ar velosipēdiem un svīst dejās, lieto kokaīnu. Hipsteri gluži ar reliģiozu degsmi blogo par saviem ikdienas varoņdarbiem, visbiežāk paralēli šķirstot tādus šīs paaudzes žurnālus kā Vice, Another Magazine un Wallpaper. Tomēr šīs paviršās un nostilotās dzīves dēļ sabiedrība par hipsteriem izsakās nicīgi.

“Šie hipsteru zombiji…viņi ir visu stila lapu ikonas un virālā mārketinga darboņu mīluļi,” Kristians Lorencens rakstīja savā Time Out New York rakstā “Kāpēc hipsteriem ir jāmirst”,“un viņi ir jāaprok, lai mēs atdzimtu.”

Tā kā hipsteriem nav nekā, ar ko aizstāvēties, nekā, kas tos apstiprinātu vai atbalstītu, viņi ir pakļauti klajiem sabiedrības uzbrukumiem. Taču ironiskā kārtā tieši šis īstuma trūkums ir sekmējis hipsteru globālā fenomena attīstību visā Rietumu pasaulē. Daudzi kritizē hipsterus par individualitātes trūkumu, taču tieši šis mūžīgais identitātes apjukums, mūžīgais “Kas es esmu?” ((c)Valdis Zatlers – tulk.piez.) viņus atšķir no priekšgājējiem un ir ļāvis tiem viegli iejukt pūlī un nemanāmi pārveidot citas sociālās kustības, subkultūras un dzīves stilus.

***

Es stāvu ārā pie kādas māklinieku ballītes, kur stiepjas rūpīgi saslēgtu fiksīšu rinda. Man blakus ir divas meitenes, kas visā savā krāšņmā demonstrē hipsteru stila vienveidību. Vienai no viņām es pajautāju, vai esot mākslinieku tusiņā, valkājot brilles bez optiskajiem stikliem, legingus un flaneļa kreklu, viņa automātiski kļūst par hipsteri.

“Man nepatīk šis apzīmējums,” viņa atbild.

Meitenes draudzene ar manāmu agresivitāti piebilst “Jā, es nezinu, tev nevajadzētu lietot šo vārdu, tas ir tik…”

“Aizvainojošs?”

“Nē…tas ir vienkārši, nuuu…ja tu pat nezini, kas tas ir, tad tev nevajadzētu šo jēdzienu izmantot.”

“Nu labi. Un ko jūs domājat darīt vēlāk, kad te viss beigsies?”

“Nuuuu…Mēs iesim uz āfterpārtiju.”

***

Gavin McInnes ir viens no Vice dibinātajiem, viņu uzskata par vienu no pirmajiem hipsteru subkultūras pamatlicējiem un nesen viņš darbu žurnālā pameta. Vairāk nekā 10 gadus šis vīrs rakstīja par to, ko hipsteris var vai nevar atļauties vilkt, diktēja subkultūras modes likumus un nereti bija skarbs savos izteikumos par tiem, kas ņēmušies hipsterus kritizēt.

“Man vienmēr šķitis, ka šis vārds (“hipsteris”) tiek lietots nievājoši un to izmanto apvēlušies blogeri, kas vairs nevar dabūt normālu kniebienu un ir nogarlaikojušies paši no savas dzīves. Viņi ir aizkaitināti par to, ka hipsteri iet tusēt, apdolbās un ir stilīgi,” viņš stāsta. “Un es nepiekrītu viņu nicīgajiem izteikumiem, jo visi šie cilvēki smird pēc rutīnas.”

Panki valkā savas noplīsušās drēbes un radžainās ādas jakas ar augsti paceltu galvu un lepojas ar saviem jaunradītajiem lētajiem pašizteiksmes un dumpinieciskuma veidiem. Breikeri ar nošļukušām biksēm un lieliem džemperiem par sevi liek dzirdēt visiem, kas vien spēj saklausīt viņu parnēsājamās audio sistēmas jeb bītboksus. Taču reti, lai neteiktu nekad, iespējams atrast cilvēku, kurš sevi lepni sauktu par hipsteri. Tas ir neparasts pašidentitātes veids – nelokāmi noliegt savu eksistenci, vienlaikus nēsājot skaidri atpazīstamus simbolus, kas ir šīs eksistences liecinieki.

***

“Viņam ir 17 un viņš dzīvo skatuvei!” man ausī iečukst meitene, kad es cenšos nofotografēt jaunieti āfterpārtijā dejojam pret sienu vāji apgaismotā stūrī. Viņam ir izspūris un pašrocīgi veidots matu griezums, pieguļoši džinsi, ādas jaka, vecmodīgs pancisks krekls un virs potītēm aizšņorētas kedas.

“Nofočē mani,” viņš pieprasa, pienācis ar mutē iespraustu cigareti, ieņemot pozu un izpūšot dūmus. Kameras priekšā ar nesatricināmi pofigistisku izteiksmi sejā puisis ļauj fotografēt sevi no dažādiem rakursiem. Kad rādu iznākumu, viņš pat nedaudz aizraujas un sapriecājas.

“Forši, paldies,” viņš saka, tad atkal pievēršas mūzikai un ienirst iesvīdušajā fanka pūlī, kur uzsāk nervozu galvas metāšanu un raustīšanu.

Deju grīda hipsteru tusiņos izskatās tā, it kā to būtu ieņēmušas jautājuma zīmes. Ja pankiem, disko un hipphopa faniem bija nopietni, intīmi un enerģiski deju stili, kas atbrīvoja dejotāja psihi – vienalga, vai tas būtu breikeris, kas griežas uz galvas vai panku agresīva ārdīšanās dzīvā konča laikā, pie hipsteriem tas viss vairāk atgādina, sauksim to tā – prikolīgu deju. Tā ir mākslīga raustīšanās un dīdīšanās, kas drīzāk parodē visu dejošanas būtību vai labākajā gadījumā ilustrē izvairīgas bailes no pašizpausmes, kas liek dīvaini raustīties un ar ironisku sejas grimasi locīties. Dejotāji pārāk labi apzinās savu mākslīgo identitāti, lai atļautos atbrīvoties; tā nu viņi aizmirstās dīdoties un raustoties.

***

Iespējams, īstenais šīs apzinātās atsaldētības iemesls ir centieni uzrunāt pasākumu fotogrāfus, kas seko līdzi teju katram tusiņam un peld caur pūli kā neona haizivis, zibinot te tur, te šur savus aparātus un uzbudinot ar tiem visus klātesošos.

Kluba tualetē pamanu gaismas zibšņus, dodos turp un atklāju, ka viens šāds fotogrāfs iemūžina uz vietas improvizētus vieglās portnogrāfijas kadrus. Divas meitenes un džeks ģērbj nost drēbes un pozē visai žēlīgai vanabī-glamūra sesijai. Jaunieši plati smaida un/vai smīn kameras objektīvā, līdz kāda cita meitene pabāž galvu un spalgi nokliedzas: “Te jums nav nekāds deviņdesmito gadu Ņujorkas klubs (autors šeit domājis Club Kids kultūru, kas neilgu brīdi pastāvēja Ņujorkā un Londonā. Šie cilvēki klausījās tehno, lietoja ketamīnu, heroīnu, ģērbās gejiskās, spilgtās drēbēs, starp viņiem bija daudz transseksuālu personu – tulk.piez.) Te ir hipsteru tusiņš!” Situācija izvēršas par nelielu meiteņu saķeršanos un es ātri notinos.

Hipsteru dzīvesveids daudzējādā ziņā ir stipri pakļauts rituālam. Daudzi no tusētājiem, kas ir fotoblogeru mērķis, izraušas ārā no gultas nākamās dienas pēcpusdienā un nekavējoties iegrimst vakardienas uzdzīves atmiņās. Ar sarkanām acīm un aizmiglotu skatienu viņi sēž pārlīkuši saviem laptopiem, skrollējot vienāda stila bildes, lai atrastu savu trīsas uzdzenošo perfekto hipstera brīdi.

Hipsteri iespējams nezina, ka visi cool-hanteri jeb stila guru arī lavās pa šīm pašām lapām un rūpīgi vēro, kā viņi ģērbjas un ko patērē. Iznāk, ka sekojot šo it kā stila noteicēju gaitām internetā un veikalos, pērkot viņu sarakstīto literatūru, paši hipsteri maksā par to, lai viņi drīkstētu veidot šo subkultūru. Lai arī viņi domā esam ieviesuši visu paši, patiesībā hipsteri patērē to, ko kāds cits iepriekš ir izpētījis, izveidojis un tad viņiem iebarojis. Tā nu iznāk, ka hipsteri ir pārdodams produkts, ko pērk paši hipsteri.

Šie cilvēki veido pirmo kontrkultūru pasaules vēsturē, kas dzimusi zem reklāmas industrijas mikroskopa un ar kuru nepārtraukti manipulē un piespiež mainīt identitāti un intereses. Tā drīzāk ir patērētāju grupa, nevis subkultūra – viņi izmanto savu naudu, lai pasūtītu tukšu identitāti un neesošu dumpi. Taču brīdī, kad kāda tendence, zīmols, skaņa, veids vai sajūta izpelnās pārāk daudz uzmanības, pareizais reakcijas veids ir to sākt nicināt. Hipsteri nespēj būt uzticīgi kādai vienai vērtībai, jo viņi baidās zaudēt paši savu svarīgumu.

Tā nu iznāk, ka rietumu jaunatne drīzāk patērē stilīgo, nevis to rada. Līdz šim jaunais vilnis vienmēr radās no sašutuma, veidojot reakcionāras kustības, taču hipsteri ar savu pašģenerējošo kultūra un izolētību no reālās dzīves vairs neveicina kultūras evolūciju. Rietumu civilizācijas ir nonākusi strupceļā. Ja mēs negribam, lai šis milzis uz māla kājām brūkot mūs neaprok, mūsu bērni ir jāsargā no šāda eksistēšnas veida un jāmeklē kaut kas jauns.

***

“Ja tev vienalga, mums pajāt!” dzied kāds hiphoperis, īsi pirms šis kūdīšanas mēģinājums tiek pārtraukts, izraujot kontaktdakšu un ieslēdzot gaismas.

Iestājas rītausma un pēdējie after-after-pārtiju apmeklētāji izlīst pilsētas ielās. Hipsteri berzē acis, ar skatienu vienlaicīgi meklējot ceļu, pa kuru ieradušies. Daži uzlec uz saviem fiksīšiem, citi sauc takšus, kamēr daži pārlec pāri dzīvžogam un dodas uz saviem smalkajiem dzīvokļiem jaunajos projektos caur pamestu rūpniecības ēku rajoniem.

Puspabeigtie dzīvokļu ēku torņi virs mūsu galvām ir kā ļauna priekšnojauta par mūsu monolīto jipiju nākotni. Es paskatos uz meiteni, kas valkā spilgti rozā kūfiju, uzkārusi plecā Polaroīda fotoaparātu un nodomāju: “Ja vien šo fotoaparātu vietā mēs līdzi nēsātu akmeņus, mēs izskatītos vismaz pēc dumpiniekiem, pēc revolucionāriem.” Tā vietā mēs labāk ignorējam ieročus, kas guļ pie mūsu kājām un aizmirstam par tuvojošos nāvi.

Mēs esam zudusī paaudze, izmisīgi piekļaujamies visam, kas šķiet īsts, bet esam pārāk bailīgi, lai kļūtu par sevi. Mēs esam sabrukusi paaudze, kas liekulīgi vēlreiz pērk iepriekšējās paaudzes reiz dziedātās sacelšanās dziesmas. Mēs esam pēdējā paaudze – visa iepriekšējā kulminācija, visa apkārtējā sājuma un bezsaturīguma sagrauta. Hipsteris ir rietumu civilizācijas beigu simbols, jo tik ļoti no realitātes atšķirta un ar neko nesaistīta kultūra vienkārši nespēj radīt vairs neko jaunu.

http://martakrivade.wordpress.com/2011/0…

Hipsteru pazīmes:

1. Apspīlētas bikses, rūtaini krekli, ''Wayfarer'' brilles, krekli ar V veida izgriezumu, matu sakārtojums ''tikko pamodos'' stilā, vintage stila pieskaņa – tā pēc priekšrakstiem vajadzētu izskatīties īstam hipsterim.
2. Vintage stils gan neattiecas uz elektroniku – hipsteri labpārt vairākas stundas dienā pavada sērfojot internetā caur savu iPhone vai iPad. Apple, Apple un vēlreiz Apple.
3. Liela daļa hipsteru ir dabas aizstāvji un veģetārieši, daudzi iet vēl tālāk un kļūst par vegāniem. Hipsteri taupa elektrību, šķiro atkritumus un neēd draņķus – tātad, zaļš dzīvesveids.

4. Obligāts atribūts ir vecmodīgs, paša uzlabots velosipēds (nekādi divdesmitciktur ātrumi!). Iemesls tas pats – zaļš dzīvesveids.

5. Tā nu viņi piekopj zaļu dzīvesveidu, bet... smēķē. Te nu es apjuku. Nekādu cigāru vai pīpju – tikai cigaretes. Cik sapratu, smēķēšana piederas pie stila un lielākā daļa hipsteru smēķē tikai tad, ja apkārt ir skatītāji, taču skaidri pateikt nevaru.
6. Hipsteri ir kā apsēsti ar mākslu. Nav jau teikts, ka tiešām visi sirdī ir mākslas cienītāji. Daudzos gadījumos jūsmot par mākslu vienkārši pieder pie stila, tāpēc, ja redzi hipsteru izstādes atklāšanā, tad ļoti iespējams, ka viņš ir atnācis patusēt un iestilot, nevis novērtēt pašu izstādi.
7. Līdzīgi ir ar fotogrāfēšanu – hipsteris ar fotoaparātu rokās nav nekas īpašs, taču fotoaparāts gan visbiežāk ir vintage stilā, piemēram, atjaunota vecmāmiņas laiku fotokamera. Diezgan populāri hipsteru aprindās ir fočēt sevi spogulī tā, lai redzams arī pats fotoaparāts.
8. Hipstera sapnis ir dzīvot Ņujorkā, Losandželosā vai Čikāgā – protams, ja viņš tur jau nedzīvo.
9. Īsts hipsteris nekad neatzīšot, ka tāds ir.
10. Hipsteri nepērk mūzikas albumus un filmas veikalos, bet nodarbojas ar pirātismu. Šis punkts gan man īpaši nepatīk, jo tad sanāktu, ka hipsteri ir teju pus pasaule.
11. Hipsteriem patīk grupas tikai tik ilgi, līdz tās kļūst populāras. Viņiem nepatīk popmūzika, taču starp hipsteriem diezgan populāri ir Bītli. Ja gribi vairāk uzzināt hipsteru mūziku, apmeklē šo lapu - pitchforkmedia.com
12. Esi dzirdējis par tumblr.com? Starp hipsteriem visādi blogi ir lielā cieņā – aprakstīt savu dzīvi, izpaust savas domas, publicēt stilīgas bildes – tas viss pieder pie lietas.
13. Ja gribi satikt hipsterus – dodies uz Starbucks. Sēdēt tur, dzert kafiju un smēķēt – tas ir ļoti ''hipsteriski''.
14. Starp citu – esat pamanījuši, ka daudzi apkārt vazājas ar Narvesen stila kartona krūzītēm? Arī tas pieder pie stila.
15. Un, visbeidzot. Visi Hipsteri cenšas būt ļoti oriģināli un izcelties. Vini paši nosoda apkārtējo sabiedrību un ir neapmierināti ar pastāvošo iekārtu, un vispār sevi nepieskaita ''parastajai'' sabiedrībai. Vai viņiem sanāk būt oriģināliem, vai arī nē -  spriediet paši.
http://www.spoki.lv/aktuali/Kas-tie-tadi…
Latvijas hipsteru top 30:
1. Toms Grēviņš  nepiemīt muzikālā gaume, likt plates, ķipa, tagad nozīmē „spēlēt mūziku&rdquo
2. Žanete Skarule (un viņas pagarinājums Edijs Vucēns, vintage mēra izplatītāji)
3. Eva Ikstena-Strapcāne (bez šaubām; + vēl tas viņas vīrs; dziļdomīgāki un labāki nekā tu. pffff) mostly tāpēc. mostly
4. Gustavo (urbānais filozofs ha haaa)
5. Artūrs Mednis (bļe paskaties, ko es varu izdarīt ar savu aifonu!!!111)
6. Renārs Kaupers  kaut kas vairāk nekā popmūzika. Ooook?)
7. Alvis Hermanis  vnk d**sējs. Sabiedrības bākuguns bļe)
8. Goran Gora (nedziedāt. Vai tas ir par daudz prasīts?)
9. Šeila  vintage šķūrētāja)
10. Dzintra Kolāta meita, kura nav Tautas partijā (trying too hard)
11. Jānis „Džeremijs” Polis  sociālo mediju entuziasts) + pamatojums
12. Mārtiņš Mielavs (no iestādes „Piens”, wtf ir skuveklis?)
13. Jānis Šipkēvics jun.  viss principā ir too mainstream; looking like a woman - you're doing it rite)
14. Aldis Kalniņš  bija puslīdz smieklīgs, bet sapisās ar „gudrām grāmatām” laikam)
15. Kārlis Kazāks  wtf saldais hipsters? Tas pats, kas goran gora)
16. Viesturs Dūle  kaut kas starp hipsteru un lielu losi. Kļičkas – Livingstons un Zuarrgss. talent free)
17. Ilmārs Šlāpins  vecs hipsters twitterī. Biš skumji)
18. Agnese Kleina(kaut kāda modes blogere. lol bļe)
19. Grupa „Triānas parks”, kas ironiskā kārtā uzstājas tikai Eirovīzijā
20. Imants Daksis  psc baigā džindžer bārda)
21. Jurģis Liepnieks  brilles) + pamatojums
22. Valters Frīdenbergs  wannabe Ivars Ījabs no „Putnu balles&rdquo  
23. Kristīne Virsnīte  bija Indijā. Jautājumu vairāk nav)
24. Jānis Žilde(tas pats, kas goran goram)
25. Ralfs Eilands(novērojama pokemona evolucionēšana par hipsteru)
26. Henrieta Verhoustinska  ar tādu vārdu nemaz nevar nebūt hipsters)
27. Pauls Bankovskis  ja šitas ir/kādreiz kļūs par obligāto literatūru, tad nekāds krievu skolu bans neko neglābs)
28. Imants Ziedonis  oh no I didn't)
29. Ēriks Niedra(viszinošs asshols)

Avots Spoki.lv