Saka, ka dzeguze

Kūkojot tikai līdz Jāņiem,

Bet man palaimējās,

Jo dienu līdz Pēteriem,

Meža ielokā, dzirdēju

Dzeguzes balsi.

Tā vairs nebija dzidrā,

Priecīgā un skanīgā

Dzeguzes kūkošana,

Kura pavasarī vēsta,

Ka sākusies dabas

Atmoda un ziedēšana.

Tagad - tikai četri

Aizsmakuši, samocīti

Atvadu saucieni

Skanēja meža klusumā...

Tāda balss - cilvēkiem,

Kad atvadvārdi jāsaka,

Bet liels asaru kamols

Iestrēdzis kaklā...

Vai arī putna sirds

Spēj sāpes izjust,

Kad jāšķiras no

Laimīgiem mirkļiem?

(Brigita Debeļska)