Mēs esam un eksistējam tikai pateicoties dzīvībai. Ja uz Zemes nebūtu dzīvība,nebūtu arī mēs,cilvēki. Faktiski jāapzinās- mēs dzīvojam tikai tāpēc,ka mūsu iekšās miljardiem sīku dzīvībiņu rūpējās,lai mūsu “ zelta griezumam” 90, 60 ,90 nekā netrūktu un mēs savās smadzeņu krokās varētu izauklēt ideju par sevi kā radības kroni. Tieši šai dzīvības unikalitātei un visu dzīvo būtņu kopsaistībai
ar mums dāvāto iespēju nodarboties ar savu vajadzību,iegribu un baudu apmierināšanu,vajadzētu būt par pamatu dziļai cieņai un saudzīgai attieksmei pret jebkuru dzīvības izpausmi. Bet,ko darām mēs?
Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne uz šīs planētas,kura gūst emocionālu apmierinājumu nodarot sāpes un nogalinot citas dzīvas būtnes tikai un vienīgi sava prieka un izklaides pēc. Kā klasiskas mēs pazīstam šādas dzīvnieku asiņainas spīdzināšanas un nogalināšanas ;vēršu cīņas, suņu cīņas,gaiļu cīņas ,zirgu skriešanās sacensības un vēl daudzas izsmalcinātas un rafinētas izdarības. Alkstot pēc arvien jaunām savu notrulināto izjūtu  stimulēšanas metodēm, homo sapiens ,liekot lietā savas evolūcijas gaitā attīstītās smadzenes, izdomā arvien jaunas bezmērķīgas un neattaisnojamas dzīvo būtņu mocīšanas un iznīcināšanas izklaides.Bet tagad jau vai puspasaule zina un sajūsminās par reņģēdēju tautas novitāti šajā jomā -par odu sišanas čempionātu un ieceri rīkot tuvākajā nākotnē arī dunduru ķeršanas sacensības....
Protams nogalināt šajā dzīvības izpausmes sistēmā ir normāli ,bet tas noris un tam jānotiek tikai  eksistējošās barības ķēdes  ietvaros, ne  sava prieka, savas izklaides pēc. Necieņa pret dzīvību nepazūd bez pēdām, tā caur mūsu bērniem aug augumā,plūst plašumā un raugi,mēs esam nesaprašanā,no kurienes tik cietsirdīgi jaunieši,pa logiem izmesti,piekauti,badā un netīrībā atstāti bērni.
Izrādās necienot dzīvību kā tādu ,mēs nespējam cienīt arī viens otru,jo viens otra acīs vairs neesam nekas. Loks noslēdzas...
Nezinu, vai viņi piedalījās, bet iespējams visveiklākie un rezultatīvākie  odu sišanas sacensībās varēja būt bērni. Ja nepiedalījās,tad noteikti juta līdz un “ slimoja” par savu vecāku panākumiem.
Tiem bērniem ,kurus vecāki Latvijā izmetuši atkritumu tvertnēs, diemžēl nesanāks piedalīties ne nākošajās,ne turpmākajās sacensībās dzīvību iznīcināšanā. Tā gadās.

Pret muļķību...paši dievi...cīnās veltīgi..
                                         /A.Azimovs/