Parasti dzird runājam, ka latvieši izvēloties nedzemdēt bērnus, jo neesot naudas. Ka esot mazas algas. Vai tiešām tas ir tā? Manuprāt, nē.
Katram cilvēkam ir kaut kāds materiālo prasību minimums. To var nodrošināt ar konkrētu naudas summu. Ir jau tā, ka vienmēr gribas vairāk, taču ir arī tā, ka zem kāda noteikta līmeņa cilvēks pasaka – stop, pietiek. Prasību līmenis dažādu ārēju apstākļu dēļ var mainīties. Tas nebūt visiem ir vienāds, bet šoreiz ne par to.
Šīs minimālās prasības un darba devēju iespēju mijiedarbībā arī veidojas darba algu tirgus.
Vecākiem ar bērniem ir nepieciešams lielāks ienākumu līmenis, lai nodrošinātu savu minimālo prasību nodrošināšanu. Tāpēc viņi bieži vien zaudē konkurences cīņu, jo cilvēki bez bērniem ir gatavi strādāt par mazāku atalgojumu. Cilvēki bez bērniem spēj savas minimālās prasības nodrošināt ar mazāku naudas summu. Ir taču starpība, vai 200 Ls uz vienu cilvēku, jeb tie paši 200 Ls uz pieciem.
Bet nu iedomāsimies, ka arī minētajam bezbērnu darbiniekam ir savs bērnu pulciņš. Vai viņš būs ar mieru strādāt par tiem pašiem 200 Ls. Nu, jā, nāks nākošais bezbērnu darbinieks, kas būs gan. Bet jo mazāk būtu šādu bezbērnu cilvēku, jo mazāk tas atstās ietekmi uz kopējo darba algu tirgu.
Secinājums: Jo vairāk latviešiem būs bērnu, jo Latvijā būs lielākas algas, taču tas neatstās ietekmi uz kopējo labklājības līmeni.