..es zinu...

9. jūl 2011. 22:12

..es zinu, ka ir jābūt pacietīgai, es zinu, ka ir jātic savam sapnim, es zinu, kas viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, es zinu, ka ir jājūtās labi tajā vietā, kur esi...Es zinu, ka vajag tikai stingri zināt savu mērķi un iet , un ticēt , un neļauties šaubām...Es visu TO ZINU...kāpēc tomēr man kaut kāds savāds kamols kāpj kaklā?....
Sapuriniet mani!!!..

Atslegas vārdi: mīlestība33916, dzīve37965, attiecības38418

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (40)

savsem k. 10. jūl 2011. 22:50

Nekas ... divi autobusi lauku apvidū , un vienlaicigi - tas nav reāli ...

Alise .. 10. jūl 2011. 20:02

...kas tad notiek?

Vasilijs P. 10. jūl 2011. 20:01

Un ja pretim divi autobussi?

Alise .. 10. jūl 2011. 19:59

,,Tev tas liekas asprātīgi teikts, Vasilij?

Vasilijs P. 10. jūl 2011. 19:52

Mazak muldes...

Alise .. 10. jūl 2011. 19:40

...paldies, Maija!

Maija V. 10. jūl 2011. 16:41

Alise,es varu tikai domās klusi apskaut Tevi un teikt-viss būs labi...arī tad,ja nebūs gluži tā,kā esam to iedomājušies...

Alise .. 10. jūl 2011. 16:29

..dīvaini, uzticējos vakar JUMS....ne draudzenei, ne kādam citam tuvam cilvēkam, bet JUMS!.....Paldies visiem,izsijāju caur sevi katra uzrakstīto...  
Noderēja, bet pats lielākais prieks...par JUMS, ka esat tik jauki!!

Alise .. 10. jūl 2011. 16:29

..dīvaini, uzticējos vakar JUMS....ne draudzenei, ne kādam citam tuvam cilvēkam, bet JUMS!.....Paldies visiem,izsijāju caur sevi katra uzrakstīto...  
Noderēja, bet pats lielākais prieks...par JUMS, ka esat tik jauki!!

Dzēsts profils 10. jūl 2011. 12:26

Mīļā, bet kurš Tev ir iestastījis šitos visus -"jā..."- jābūt, jātic, jānotiek, jājūtās...   Kāpēc Tev kamols kāpj- pavisam vienkārši- vai nu TU jūti, ka tas jā...nebūs patiess, vai arī  esi nogurusi no tās gūzmas ar "jā...", un gribi būt Tu pati- ne tik pareiza, ne tik pozitīva- pacietīga, ceroša, ticoša, uz mērki ejoša, vienmēr smaidiga un labsirdīga, u.t.t. Ielikt sevi šādos rāmjos un tad tajos dzīvot- tā ir pamatīga slodze. Vai vajag? Tur var dabūt pamatīgas neirozes, par grumbām seja es jau i nerunāju Atslābsti- pasaule no tā nepārstās griezties, viss notiks- būsi pacietīga , vai nē, ticēsi vai nē, būvēsi sev mērķus vai - vienkārši dzīvosi tā , lai justos forši.Pasmaidi sev un pasaulei,  

Dzēsts profils 10. jūl 2011. 10:14

Ejiet cilvēkos un viss pāries.

Dzēsts profils 10. jūl 2011. 09:20

    Tad vienkārši pārlicinoši netici.  

Dzēsts profils 10. jūl 2011. 00:31

...pēc nakts vienmēr nāk rīts-vienmēr!...  

Zaiga S. 9. jūl 2011. 23:47

es nebūšu īstā sapurinātāja jo pati meklēju atbalstu.

Vilks V. 9. jūl 2011. 23:08

Vilkiem to sauc par meža laiku!
Uz neilgu laiku jānolien meža biezoknī,lai vienatnē salaizītu savas rētas!
Jāsakārto sevi....
Cilvēki,kuri dod- līdzinās lielam traukam!
Viņi ņem no sevis un lej citiem prieku,liekot pasmaidīt,dāvā
savu līdzjūtību un labestību!
Ir brīži,kad tiek saņemts atpakaļ ar uzviju-Tu jūties priecīga,laimīga,brīva!
Taču bieži, nemanot -trauks tiek iztukšots sauss,jo ir cilvēki
kuri prot tikai ņemt!
Un parasti tie,kas pieraduši dot,jau vairs NESPĒJ tikai ņemt,lai
varētu atkal piepildīt savu kausu!
Tādos brīžos ir vajadzīgs meža laiks!
Tici,ka viss labais nāk atpakaļ!
Un tāpēc es Tev uzsmaidu!
Viss būs labi-neskumsti!
Aiz mākoņiem vienmēr ir saule!
Pat ja Tu to neredzi!Tā tur ir!Tā spīd!


dzintra s. 9. jūl 2011. 23:05

sēžot mājās un cerot, ka visam ir savs laiks, neko nesagaidīsi un nekas nemainīsies, nedzīvo taču mežā, lien no mājas laukā.

uz V. 9. jūl 2011. 22:57

man bija padomā tev kādu dzejas rindu dāvāt, varbūt tajā paņemsi sev ko mazu?...

Maz zināt un daudz just -
Tas dzīvi raibu dara.
Daudz zināt un maz just-
Tā ir liela dzīves vara.
Bet daudz zināt un daudz just,
Tā Dieva dāvana, kas nevar zust. /Jānis Poruks/

Ārija x. 9. jūl 2011. 22:57

Vienreiz es arī te tā publiski cīnījos ar pasaulīgām skumjām. Un, zini, daudzi svešinieki (un daži nesvešinieki) meklēja kādus mierinošus vārdus un padomus, un dziesmas. Nekas jau it kā no tā visa nelīdzēja, jo skumjas tikpat vienkārši jāizskumst, ja jau uznākušas. Tomēr kaut kādā mērā tā apziņa, ka kāds vismaz mēģina uzmundrināt un mierināt, palīdzēja gan.
Pasmaidi!    Viss pāriet, skumjas arī. Patiesībā, skumjas jo īpaši.
Esi taču no gaišajām  radībām.
Redzēsi - rīt jau viss atkal rādīsies pavisam citādi.

Dzēsts profils 9. jūl 2011. 22:55


man palīdz

savsem k. 9. jūl 2011. 22:48

Un tas labi - jo nejauki izkatās tāda spļaudīšana ...

Autorizācija

Ienākt