Mani pirksti-
pār tavu plecu slīd,
tik neparasti liegi
kā mēnesstari-
kas pār mākoņmalu spīd,
pāri tava kakla-
samtainai ādai,
līdz nodrebi tu
kā pie sala...,
kā atbildot,
siltai sajūtai kādai...,
tur tālāk pauguri-
maigas pērles zem zīda,
tagad tavs mugurkauls
manus pirkstus jau bīda-
kā pa kāpnēm uz leju-
tie taku augšup steidz mīt,
elpu aizturot, eju-
tava vidukļa trīsas aizbaidīt...,
kā uzvilkta bulta
tur gurnu pakalna liekuma gultā-
nu dus mana plauksta...,
foto izbeidzas...
tālāk galda virsma auksta.
/tālajs Sakura/
Atslegas vārdi: dzeja18356, Dzīve38617, attiecības38715, sapņi27, sentiments0
Īrisa,tas tā,pēdu jaukšanai,bet...,smuks taču?
MIILAAKAIS,oho
Viva La Vida
un
glāsta maiguma
pārsteigts
apstājas laiks...
Lai Tev dzīvē ir viss kā dzejā.
Bez sakudības novēlu to, bet par foto beigām aizmirsti.
Nu, Sakura,
nekautri,
Tavi pirksti!
Apstājies, jēl,
ļauj apdomāties
tautumeitai
Te tā kā pēc Vivaldi prasās ...,Tāli , lai galda virsma nesaldē ...
Tāli ..., no comment ... Aptaustīju - manējā hūtīte uz galvas ..., kāds atvieglojums !Tagad, pat gulētejot , neņemšu nos t- ka tik kāds nenosper ...
Tas mans mīļākais ,viņš smēķē un tā hūtīte viņa,zinu,jo viņš bieži aizmirst to no rītiem paņemt.
Kāda ir aizņēmusies manu hūtīti ! Bet cīgu gan būs no Tevis nospērusi , neliete ...