Raksts tapis lasot ierakstus Ivara blogā " Izniekotā civilizācija" .

  Nekas nenotiek pats par sevi tāpat vien,visam ir kāds mērķis un visi procesi tiek vadīti,lai šos mērķus sasniegtu. Pirmkārt jau tos vada dabas likumi(dieva programma),kas īsteno kādu mums vēl nesaprotama mērķa sasniegšanu,un,kuri nosaka,ka visa dzīvā radība var attīstīties un pilnveidoties tikai saviem spēkiem nodrošinot savu esību nepārtrauktas apdraudētības(konkurences) apstākļos .Kas to nespēj,kļūst par barības ķēdes sastāvdaļu .Arī neveiksmnieks nav nekas cits,kā barības ķēdes elements, tikai citā apakšsistēmā-  to ir aprijusi jau cilvēku radītā izmantošanas(mērķu sasniegšanas) sistēma -bagātības(augstākas vietas hiarhijā) iegūšana uz citu cilvēku rēķina. Tiesa, viņam gluži kā mūsu varoņiem datorspēlēs ir paredzētas(cik nu kuram) vairākas “ dzīvības” ,kas ļauj tam atkārtoti mēģināt tikt “ aprītam” , vai aprīt citus. Tas,ka mums jākustas, jādarbojas ,kaut kas citiem nemitīgi “ jāpierāda” ,ir objektīvi noteikts un pašsaprotami,jo ,ja mēs gulšņāsim tikai uz dīvāna un skatīsimies pa logu, mums drīz vien nebūs ar ko uzturēt savu “ labsajūtu”  un mēs kļūsim par barības ķēdes elementu tārpiem(krematorijai priekš mums tādiem neviens netērēsies).
Tas,ko mēs pašlaik darām un ,ko cenšamies “ pierādīt” citiem,atkarīgs jau savukārt no tā,kas mūs vada un kādi ir viņu stratēģiskie mērķi. Piemēram, valsti pašlaik(kad tev palaimējies piedzimt) vada cilvēki(VIŅI),kuriem liekas ,ka visiem vajadzētu dzīvot TĀ,viņi,tad arī dara visu,lai tu dzīvotu TĀ(izglīto, propogandē tādu dzīvi,piespiež TĀ dzīvot,ja nepieciešams ).Tajā brīdī VIŅIEM liekas,ka nepieciešams izkausēt visvairāk tērauda pasaulē un tu pat nemani kāpēc un pa kuru laiku esi izmācījies par tēraudlējēju,tu nokļūsti rūpnīcā,kur ,jo vairāk tērauda tu saražo,jo lielākus sabiedriskos labumus baudi un tu centies pierādīt,ka vari būt visvairāk saražotājs vissliktākās kvalitātes tēraudam,jo par kvalitāti  neviens neinteresējas un nekādus papildus labumus tajā brīdī nedod.Bet VIŅUS savukārt vada veļ lielāki VIŅI, kas izdomājuši kā panākt ,lai mazie VIŅI šobrīd par visām varītēm savā valstī gribētu saražot visvairāk tērauda.
Kad ilgi pirms tam mūs kādreiz sadzina uz lauka un ,sitot ar pletnēm, lika vākt cukurniedras, izrādījās,ka neviens negribēja nevienam neko pierādīt un necentās kļūt par visčaklāko vergu. Process gāja,bet tas bija neefektīvs. Taču,ja tiem,kuri vairāk novāca,vakarā iedeva rumu,viņi arī turpmāk centās sevi pierādīt un tikt pie kārotās devas,bet, ja ikdienas ruma devai nedēļas beigās pievienoja sasvīdušu sievieti, process virzījās uz priekšu vēl sekmīgāk.Tagad jau pat pletņotājus varēja nealgot, vergiem bija parādījies mērķis sevi pierādīt pašiem.
Kļuva skaidrs ,ka ,jo lielāks piedāvājuma sortiments un lielāka baudu sajūtu dažādība, ko iespējams gūt,jo vairāk cilvēks(vergs)gatavs tērēt savus fiziskos un garīgos resursus,lai tos piedāvājumus  reāli dabūtu. Vēl, attīstoties sistēmai,atklājās,ka iespējām,piedāvājumiem nemaz nav jābūt reāliem, tie var būt arī iluzori, nesasniedzami ,bet tik pat sekmīgi likt cilvēkam mēģināt pierādīt sevi.
Loks noslēdzies, izrādījies, lai panāktu, ka cilvēks pats cenšas kāda mērķa(ne sava) sasniegšanai, nepieciešams viņam pietiekamā daudzumā piedāvāt tik daudz mērķīšu,kurus visus viņš nav spējīgs sasniegt, apvienojot šo piedāvājumu ar nepārtrauktu smadzeņu “ skalošanu” .
Paraugoties uz pēdējā laika procesiem pasaulē,jāsecina,ka labprātīgas verdzības posms ir pārgājis savu apogeju un sācis virzīties atpakaļ uz leju. Piedāvājumi mērķīšiem krasi tiek samazināti,tos atkal ierobežojot līdz ruma glāzītei,gladiatoru cīņām un smaržojošai sievietei jebkad,jebkur un jebkādā laikā. Civilizācija ir savu uzdevumu izpildījusi- tā ir izmantota pasaules privatizācijā un nav tālu tas laiks,kad mēs sevi izteiksim un pierādīsim atkal tikai par kumosu maizes mūsu silē, bet tad tā jau vairs nebūs civilizācija,bet...
Es nezinu ,kas mēs būsim, bet zinu ,ka mēs varam sevi pierādīt realizēties tikai kādas noteiktas sistēmas ietvaros,kuru KĀDI ir radījuši konkrētu mērķu sasniegšanai izmantojot mūs ,un ,ka mēs nepārtraukti darām to, ko no mums sagaida sistēma, un tikai dažiem izdodas sevi apliecināt kļūstot par to,kas viņi patiesībā vēlas...cik daudz tas vajadzīgs sistēmai .