Mans, Melnezer,

Tu stalto priežu,

Kuplo egļu skauts.

Vien - dienas saulei,

Tevī ielūkoties ļauts.

Un tavos krastos –

Uz meldriem vēji

Jautri spēlē,

Un ziedi smaržojot,

Tev mieru vēlē.

Tur tauriņi ar spārēm

Kopā aušojas,

Uz ciņiem saulē

Zalkši sauļojas.

Sēd tavos krastos

Mīlas sagūstītie

Un vientulību meklē

Skumju nomāktie.

Pēc tava glāsta

Ļaužu bari nāk.

Tavs vēsais klēpis

Atveldzēt tos māk.

Es nezinu kādēļ

Tev dots tāds vārds...

Vai pārāk īss tev

Atvēlēts tas brīdis,

Kad saule izgaismo?

Bet ilgāk – tumšās

Koku mestās ēnas

Tevi iekrāso...

(Brigita Debeļska)