Mazliet pietrūkst laba piemērota mūzika.

Tur jau ir tā lieta,ka cilvēkam objektīvi nepieciešams emociju līdzsvars.Ja dzīve ir jauka,prieka un laimes pilna,cilvēks šī emociju līdzsvara saglabāšanas nolūkā apzināti vai neapzināti cenšas mākslīgi sevī radīt negatīvas emocijas un it kā izdzīvot tās.Domāju,ka ir arī otrādi.
Tas tā,daļēji atbildot Ingrīdai.Tajos jautrajos, pozitīvajos obligāti sēž iekšā potenciālas nerealizētas skumjas,kuras mēdz izpausties visdažādākos,arī negaidītos veidos.

Bet kurš var pateikt...........no kurienes tās drūmās domas.......es nē......vienk   viņas vienu dienu atnāk, un liekas, ka bez acīm redzama iemesla

ar aizvērtām acīm labāk redz
kā knišļi lampu kodelē.
kā burās apkārt te viena tāda
ar maniem sapņiem šotelē

Skaudri un patiesi turklāt...

Mūsos, Tāli, arī tajos, kas ļoti cenšamies uz tās pozitīvās nots, tāpat ir tas, kas noslēpts- dziļi jo dziļi- aiz ko sevi kacināt un- pasaulei rādīt, kā īsti ir ar tevi?????

Un- uztrāpīja Tavs dzejolis ļoti personiski.

Var gan..............zslēgt

Paldies Ingrīda,prieks,ka tik skumjas rindas arī aiziet līdz kādam.

Zini- tajā, ko uzrakstīji- nežēlīgi daudz patiesības!!!!!

Tikai- cilvēki baidās, jā, baidās!!!!!- un- nepastiepj ne to roku, kur nu vēl izslēgt to gaismu......

Kas paliek zaudētājos???? Abi. Gan tas tauriņš, gan tas, kurš neizslēdza to gaismu. It kā 100 dzīves būtu dotas.