Es gribu satikt tevi sapņos miegā,
Kur tu pār mani savu dzeju lej,
Man svarīgas ir tavas pēdas sniegā.
Lai zinātu ,ka tepat blakus ej.
Es vēlos just ,kā glāsti tu ar vārdu,
Kas pieņeņpūkā rasas pili nes,
Un pļavā uzbur svaiga siena zārdu,
Kur lietū mīlēt tevi varu es.
Trūkst stīga, nejauši ko skāri,
Skrien skaņa debesīs vien klusi,
Kā viļņu čalošana jūrai pāri,
Zūd mīlestība - nebijusi.
Atslegas vārdi: doma23287, dzeja18356, attiecības38715
...skaisti!...
Mīlestība tā vienkārši nepazūd,varbūt ilūzija,bet mīlestība...
Koroče - delo k noči ...
līdzīgus vārdus ir bieži nācies dzirdēt, bet nekad tik skaisti noformulētus...
Jā, ir lietas , kuŗas man nepatīk , bet tās gan nav saistītas ar dzeju.
Man patīk, teiksim, ja cilvēks ir saskaņā pats ar sevi savā un citu priekšā , necenšoties kaut kā sevi pazemināt ( .....) , izdabāt, izpatikt ( arī muļķībām ...) ; zūd cilvēks kā personība ....
Nē,Tu dzeju vērtē mazliet citādāk,stingrāk.To nesauc par pareizumu,iespējams mēs lietojam ļoti atšķirīgas metodoloģijas pasaules uztverē un tas "garantē"dažādus secinājumus par vienu un to pašu parādību un bieži izslēdz iespēju saprasties.Varētu teikt runā katrs savā valodā.
Ko tur apcerēt to kas nav bijis vai varētu būt....Kamēr dzejosi, nepamanīsi īsto...
Interesanti - kāpēc ? Pārāk pareiza ?
Paldies Skaidrīt,Tu jau zini,ka mazliet baidos no Tavām piezīmēm.
Skaisti , kaut skumji.