Es priecājos par mazām lietus lāsītēm,
Kuras cilvēks kā pilienu jūt...
Cilvēki notrauš tās nost un saka:
"Lietu, nenāc....Tev nevajag līt!"

Es priecājos par maziem saules stariņiem,
Kuri nemanāmi kā zvaigznes acīs iespīd....
Cilvēki aizver acis un saviebjas:
"Saulīt, lūdzu...nespīdi man acīs!"

Es priecājos par klusu vēja čukstu,
Kas iepinās matos neganti un sapin tajos bizi...
Cilvēki norūc un izķemmē vēju no matiem saviem:
"Vēj, piepūt citas pļavas ar čukstu!"

Es priecājos par pērkona dārdiem un zibens deju,
Kas simfoniju vada debesīs...
Cilvēki sabīstas un aizver logu, sakot:
"Dārdi un zibeņo citās debesīs!"

Es priecājos par pirmo salnu,
Kas kristālos ietin pasauli jaunu....
Cilvēka rokām paliek auksti un tas atkal lūdz:
"Salna nesaldē mani, ej saldēt uz citu pusi!"

Es priecājos par dziļu sniegu,
Kas savā baltumā apmīļo apsedzot ikvienu....
Cilvēki palien zem segas un saka:
"Sniegs...putini vien labāk tālāk un uz citu pusi!"

Es priecājos par dienu un nakti,
Kas papildina un nomaina viena otru.....
Cilvēki neapmierināti, ka diena par īsu un nakts par īsu arī..lūdz:
"Kaut laika man vairāk Jūs iedotu abi!"

..Es klusībā sēžu un priecājos par visu....
...Priecājos un smaidu mirklim, kas dots...
.Katrs mirklis man ir dārgs un Es lūdzu:
"Cilvēk, nebaidies - nāc priecājies līdz ar mani!"
...Priecāties ...par mirkli...par katru mirkļa valdziņu Tev būs...

/Marija Tauriņa/