Egle zina savu vietu –
meža vērī, dumbrājā, kur
maize neaug.
Priede zina savu vietu –
silā, baltā smiltiņā, kur
maize neaug.
Un nelien ielabotā zemē.
Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.
Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,
nekad nenāk pa vienam,
nāk barā, visi uzreiz un
izriej zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk –
kā ar liepiņu vai ozoliņu-,
tikko tu neatcērt šim,
tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksneni apkārt.
Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš
dzīva radība,
tikai neesmu redzējis otru tik
pašapzinīgu bezcenas koku-
pieprasa pašu labāko zemi.
Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,
un tu griez riku, nepamani,
apēd mazu saknes gabaliņu
un vienu dienu jūti, ka
sirds
alkšņo un tev vairs negribas
sēt, un tu ej
meklēt jau citu iekopto zemi.
/I.Ziedonis/
Atslegas vārdi: dzeja18356, attiecības38715, cilvēks416
Gluži tāpat var vilkt paralēles ar pāralkšņotām sirdīm . Daba necieš tukšumu .
Cik zinu , alkšņi ir pieticīgi , aprobežojas ar nekoptām , saimnieku aizmirstām zemēm , kuri pēc tam brīnās , ka viņu zemīte pāralkšņojas .Ar koptām un apstrādātām augsnēm tā nenotiek .
cilvēkiem arī ir sava vietas ........... kapsētās zem baltiem mietiem ,
Mēs katrs rodam savu vietu.
Tāds kā dzeguze, kas svešā ligzdā dēj. Dzegužkoks.