Diena -nebēdne-
nu sauli mākoņu gultā
sapņot noliek
un krēslu,
kā manīgu zagli,
pār mājas slieksni
savās vakara gaitās laiž,
tad tumsas plīvura krokās
sauju zvaigžņu paslēpj,
un guldzošus draiskules smieklus smejot,
pa vienai tās dāvina
tev un man...

savējo mulsi nu rokās turu,
skropstu paēnā slēpjot
tās degošo blāzmas kvēli,
kautri laimīgu smaidu lūpās,
atkal pie tevis dodos,
lai ,elpai elpu neprātā šķeļot,
par tevis svaidīto
šonakt es atkal taptu...
/Maija/