Meitene, kura bija akla, ienīda sevi tāpēc ka viņa bija neredzīga.
Viņa ienīda visus, izņemot savu draugu, kurš viņu ļoti mīlēja. Viņš vienmēr viņai palīdzēja kad vajadzēja palīdzīgu roku, vienmēr par meiteni rūpējās. Meitene teica savam draugam, "Ja tik es spētu redzēt, es apprecētos ar tevi."
Vienu dienu kāds cilvēks ziedoja savas acis priekš meitenes. Kad jaunās acis sadzija un marles tika noņemtas, viņa spēja visu redzēt, arī savu draugu. Viņš prasīja meitenei "Tagad tu spēj redzēt, vai tu mani precēsi?"
Meitene paskatījās uz savu draugu un redzēja ka viņš ir akls. Aklo, aizvērto acu izskats viņu šokēja. To viņa nebija gaidījusi. Doma par to ka viņai vajadzēs skatīties uz šīm aklām acīm visu savu mūžu lika viņai atteikties no precībām ar puisi.
Puisim aizejot prom meitene bija asarās. Pēc vairākām dienām puisis uzrakstīta viņai vēstuli: " Rūpējies par savām jaunajām acīm, mana mīļā, jo pirms tās bija tavas, tās bija manējās."