Karstie punkti – Indija, Pakistāna, Nepāla, Šrilanka, Bangladeša u.c.
Izkropļots uz mūžu – tūristu priekam. Lai arī aizliegtas ar likumu, Indijā un citviet pasaulē joprojām ārvalstu ceļotājiem tiek piedāvātas dejojošo lāču izrādes. Jau nepilna gada vecumā lācēna degunā ar karstu adatu tiek izdurts caurums, bet caur to izvilkta virve. Dienu no dienas to rausta, lai dzīvnieku piespiestu izdarīt tās vai citas kustības. Izrauj arī lielāko daļu zobu un lāčus nereti sit.

Ceļš uz Deli, Džaipūru vai Agru. Pēkšņi tā malā – lācis. Ne jau savvaļas, bet gan dejojošs. Sākumā tas šķiet amizanti, pārsteidzoši. Gluži kā cirkā. Tad pamani virvi, kuru savās rokās tur dzīvnieka īpašnieks. Viņš to rausta uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi. Virves otrā galā – lācis, iekaisušu brūci degunā un caur to izvērtu virvi. Amizantais cirks vairs nešķiet tik amizants. Varbūt lācis nemaz nedejo, jo kāpēc gan lai viņš to darītu? Ak, jā, tiešām, lācis nedejo… viņš cieš.
Lai arī aizliegti ar likumu jau kopš 1972. gada, dejošo lāču priekšnesumi joprojām ir pavisam īsta un reāla parādība Indijā. Un ne tikai tur. Vairākās Āzijas valstīs graciozo dzīvnieku spīdzināšana nereti ģimenē ir vienīgais ienākumu avots. Tradīcija, kas tiek pārmantota no paaudzes paaudzē un kuras patiesās sekas neviens neapspriež. Arī lērums tūristu ne, kas pārlaimīgi vēro neveiklos dzīvnieka soļus. Patiesība ir skarba: dejojošie lāči tiek izkropļoti uz mūžu.
Jau trīs līdz piecu nedēļu vecumā tos sagūsta savvaļā, bet lācēnu mātes nogalina. Vairāk kā 60% mazo zvērēnu iet bojā vēl pirms galamērķa sasniegšanas – dehidrācijas (ūdens trūkums), bada, transportēšanas laikā gūto traumu un emocionālā šoka dēļ. Varbūt tā pat ir labāk, jo tos, kuri izdzīvo, sagaida vēl briesmīgāks liktenis. Lāča purns ir pats jutīgākais orgāns, tas palīdz sajust smaržas un apjaust dažādu virsmu faktūras. Mitrumu, sausumu, karstumu, aukstumu. Bet tad nāk mazā lācēna jaunais saimnieks, rokās turot uz oglēm sakarsētu metāla adatu. Tā tiek izdurta cauri degunam (retāk – caur vaiga augšējo daļu un muti) – lai caur vienu no nāsīm varētu izvilkt virvi. Sāpēs spiedzošo dzīvnieku pie zemes piespiež vesels bars turētāju, jo nekāda anestēzija jau netiek lietota. Reizēm virves vietā tiek izmantots metāla riņķis, tam pēcāk piesienot striķi.
Laikam ejot, lācēns aug, taču virve turpina strīķēties cauri strutojošajam ievainojumam, kas tā arī nesadzīst un kļūst par infekciju un dažādu kāpuru perēkli. Labākajā (lai cik ironiski neskanētu šis vārds) gadījumā to mēģina novērst, uzlejot dūruma vietai šņabi vai apdedzinot ar nokaitētu ogli. Katru reizi, saimniekam virvi paraujot, tieši sāpes liek lācim celties kājās, lai atkal un atkal izpildītu vienus un tos pašus manevrus. Taču ar to jau cilvēku priekam nepietiek. Pirms lācēns sasniedzis gada vecumu, ar knaiblēm tiek izrauti nagi, priekšējie un acu zobi. Lai, Dies pasarg, kāds nesavainotos. Zobi par bargu naudu tiek nopārdoti tūristiem kā laimes un veiksmes amulets. No kurienes lai arī tā laime nenāktu… Diemžēl izrauto zobu dēļ atgriešanās savvaļā vairs nav iespējama, pat ja lāci izdotos atbrīvot – viņš vienkārši nespētu paēst un nomirtu.

Tieši šī iemesla dēļ – nespējai normālā veidā uzņemt pārtiku – sagūstītais lācis tiek barots vien ar lēcām un plānajām pankūkām līdzīgajiem chapatis, izraisot zarnu un kuņģa darbības traucējumus. Kā jau mēdz notikt, ja cieš badu. Ierasto 30 gadu vietā, ko lāči parasti nodzīvo savvaļā, šie dzīvnieki reti kad pārsniedz 8 gadu vecumu, zaudē biezo kažoku, slimo ar tuberkulozi, trakumsērgu un kļūst akli. Cilvēka gados rēķinot, tas būtu aptuveni 21…
Ir jau ne tikai deja, bet arī treniņi. Pilni sāpju un ciešanu. Jau no mazotnes lācēniem māca staigāt pa karstām metāla virsmām, lēkāt vienas un tās pašas melodijas ritmā un spert soļus, kādi dabiskos apstākļos dzīvniekam būtu traumējoši. Nereti lāči tiek sisti, ja tie atsakās pakļauties. Tas viss, lai sniegtu priekšnesumus vismaz 12 stundas dienā. Un iespēja izpaust savu dabisko uzvedību lācim tā arī netiek dota. Viņi nerāpjas kokos pēc augstākā bišu stropa, neklejo stundām ilgi gar akmeņainiem upju krastiem un tā arī nekad neizveido sev ziemas migu. Nekad…
Kāpēc likums, kas aizliedz audzēt lāčus dejošanai, Indijā nedarbojas? Tāpēc ka īstenot to dzīvē ir gandrīz neiespējami. Trūkst kontroles resursu, vietējie iedzīvotāji ir slikti informēti par reālajām ciešanām, kas tiek nodarītas dzīvniekam, un ne visi, kas ar to nodarbojas, vēlas apgūt jaunas profesijas savas ģimenes uzturēšanai, piemēram, metināšanu vai amatniecību. Par spīti tam, ka šāda iespēja tiek nodrošināta un apmācība, kā arī inventārs ir par brīvu. Bez tam vājās robežkontroles dēļ notiek nelegāla dzīvnieku tirdzniecība, tai skaitā pārdoti tiek arī lāču orgāni. Bet visu konfiscēto pekaiņu izmitināšanai nemaz nepietiek vietas. Tāpēc dejošo lāču saimnieki meklē jaunus un jaunus tūristu epicentrus, kur izrādīt savu „dārgumu”. No ciemata uz ciematu. Kamēr vien ir kāds, kas par to maksā.
Maksājot par dejojošo lāču priekšnesumiem, tu maksā par dzīvnieku ciešanām.

Daži fakti
• Lielākā daļa konfiscēto lāču vairs nespēj pielāgoties pastāvīgai dzīvei savvaļā. Tamdēļ Indijā, Pakistānā, Grieķijā, Laosā, Ungārijā, Bulgārijā, Taizemē un Turcijā izveidotas īpašas sanatorijas, kurās emocionāli un fiziski traumētajiem dzīvniekiem ir iespēja dzīvot pēc iespējas dabiskākā vidē. Taču ne visiem pietiek vietas un ne visus izdodas glābt.
Kā tu vari palīdzēt?
• Nekādā veidā neatbalsti dejojošo lāču priekšnesumus. Ja redzi citus to darām, centies informēt viņus par patieso nežēlību! Ziņo par to vietējai policijai!
• Informē par nežēlīgo vardarbību savus draugus, ģimeni un paziņas!
• Ziedo cīņai pret lāču spīdzināšanu: www.wspa.org.uk !
• Paraksti petīciju: www.petitiononline.com/t1d2b3/petition.html vai www.animalsmatter.org !
Rakstā izmantoti www.wspa.org.uk; www.peta.com; www.wildlifesos.org; www.fondationbrigittbardot.fr; www.animalsmatter.org un www.animalpicturesarchive.com materiāli.

vegetarisms.lv