Karstie punkti – Karību salas un kruīzu šovi, Latīņamerika, Meksika, Florida, Eiropa u.c.
Delfīnu šovos izmantotie dzīvnieki dzīvo šaurībā un nemitīga stresa apstākļos, nespēj komunicēt ar saviem sugas brāļiem tā, kā tas dabiski notiek savvaļā. Bieži vien inteliģentie zīdītāji tiek notverti, izmantojot vardarbīgas metodes, tā rezultātā tie gūst traumas vai pat tiek nogalināti. Ik dienas tiem jāizpilda nedabiskas kustības, bet par atgriešanos brīvībā jāaizmirst pavisam.

Iespējams, delfīni ir vieni no tiem dzīvniekiem, par kuriem cilvēkiem radies visnepareizākais priekšstats. Neskaitāmas filmas un televīzijas šovi gadiem ilgi ekspluatējuši uzskatu par vienmēr dzīvespriecīgiem un laimīgiem zemūdens iemītniekiem, kas smejas, met salto un, kustinot savas krūšu peldspuras, mazliet neveikli māj skatītājiem. Visticamāk tikai retais zina, ka dabiskos apstākļos delfīni ūdens virspusē uzpeld vien īsu mirkli, ieelpojot gaisu. Zīdītāja āda ir ļoti jutīga, tāpēc pārāk ilga uzturēšanās virs ūdens var radīt sāpīgus saules apdegumus. Delfīnu šovos izmantotie dzīvnieki ūdens virspusē pavada vairāk kā pusi laika, lai gan normāli tiem būtu jābūt tikai 10-20%.
Delfīnu, vaļu un citu ūdens šovos izmantoto dzīvnieku ciešanas sākas līdz ar to sagūstīšanu. Nebūsim naivi un atzīsim, ka ne jau paši no sevis šie inteliģentie jūras iemītnieki atpeldējuši līdz šaurajiem akvārijiem. Liela daļa delfīnu nāk no konfliktu pārņemtajām valstu teritorijām, un tiek sagūstīti nelegāli. Turklāt tas, kā to dara, ir vairāk nekā nežēlīgi, un sekas bieži vien ir letālas. Ar motorlaivām dzenoties pakaļ izbiedētajiem dzīvniekiem, delfīni tiek trenkāti līdz pagurumam. Tos nošķir no pārējā bara, iedzen iepriekš izliktajā tīklā un noslēdz izeju no tā. Bieži vien panikas pārņemtais zīdītājs savaino sevi, atkal un atkal triecoties tīklā un mēģinot sevi no tā atbrīvot. Sagūstītais delfīns vardarbīgi tiek iesviests laivā, gūstot nobrāzumus, lūzumus un citas traumas. Tā ir pēdējā reize, kad bezspēcīgais dzīvnieks redz savus sugas brāļus, tā ir pēdējā reize, kad māte spēj sadzirdēt savu atvasi. Nereti graciozie zīdītāji mirst turpat zem ūdens, jo sapiņķerējas tīklos un nespēj uzpeldēt, lai ieelpotu. Turklāt gandrīz katru medību laikā tiek atlasīti „neveiksmīgie” eksemplāri, kas turpat tiek sakapāti gaļai. Pārējos vairakkārt pārved no vienas vietas uz otru (pat no vienas valsts uz citu), sapītus tīklos vai sastūķētus šaurās ūdens tvertnēs. Tieši pārbraucienos dzīvnieki gūst vislielākos nobrāzumus, traumējot jutīgo ādu un krūšu peldspuras.

No visiem sagūstītajiem un izdzīvojušajiem delfīniem vidēji 53% mirst nākamo trīs mēnešu laikā. Galvenokārt stresa, zarnu infekciju un hlorētā ūdens dēļ. Arī tie, kas izdzīvo, mirst krietni vien ātrāk nekā savvaļā dzīvojošie sugas brāļi. Kaut vai tamdēļ vien, ka visu savu atlikušo mūžu spiesti pavadīt zemūdens cietumā. Lai cik liels arī nebūtu akvārijs, tas vienmēr būs par mazu. Par seklu, par šauru, par vientuļu. Savvaļā delfīni veido spēcīgas, īpaši organizētas un šauras sociālās struktūras un dažu sugu mazuļi tā arī nekad nepamet savu māti. Tie ir dzīvnieki, kuriem ir vitāli nepieciešams izjust piederību kādai konkrētai grupai. Pat, ja akvārijā ir arī citi delfīni, gadiem ilgi veidotās saites ar sākotnējo baru ir vardarbīgi iznīcinātas un dzīvnieks nolemts emocionālai izolācijai. Arī brīvībā palikušie delfīni pakļauti stresam, jo medību laikā tie zaudē vienu no ģimenes locekļiem.
Delfīnu dabiskā vide ir okeāns, tie mīl ātrumu un dienā var nopeldēt gandrīz 100 jūdzes. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka neviens akvaparks nevar nodrošināt pietiekami lielu akvāriju un kustīgais zīdītājs ir spiests nebeidzami riņķot pa šauro ūdens tvertni. Iedomājieties sevi uz mūžu iesprostotu telpā tik lielā kā vannas istaba. Diez cik tālu netiksiet, vai ne? Arī šovos izmantotie delfīni, knapi iesākuši peldēt, ir spiesti apstāties, pretējā gadījumā ar galvu ietriektos akvārija pretējā sienā. Un tā nu viņi diendienā riņķo pa vienu un to pašu apli vai bezemocionāli guļ uz ūdens. Tas ir hlorēts, tāpēc ārkārtīgi kaitīgs dzīvnieka ādai un laika gaitā padara delfīnu aklu.
Ūdens tvertnes šaurība liedz delfīniem pilnībā izpaust arī īpaši jutīgo dzirdi jeb eholokācijas spējas. Cilvēks pasauli galvenokārt uztver ar redzes palīdzību, turpretī šis ūdens zīdītājs dažādu priekšmetu, augu un citu dzīvnieku atrašanās vietu nosaka, raidot īpašas skaņas un uztverot to atbalsi jeb vibrācijas ūdenī. Tā delfīns izpēta apkārtējo pasauli. Pat vislielākajā baseinā nav nekā cita kā tikai ūdens. Tas ir pilnībā tukšs, tāpēc nav jau arī nekā, ko izpētīt, līdz ar to unikālo spēju pielietošana nav iespējama. Tai pat laikā tukšā vide burtiski uzsūc visas ārējās skaņas, radot neciešamu jucekli un troksni, kas pilnībā izkropļo dzīvnieka priekšstatus par vidi, kurā viņš atrodas. Skaļa mūzika, nemitīgi aplausi, saucieni, kliedzieni, filtri, ūdens pumpji – tas viss noslogo delfīna dzirdi vienlaikus, radot stresu un paniku.
Vaicāsiet – kāpēc tad skaistie okeāna iemītnieki tik enerģiski lec salto, griežas ap savu asti un smaida skatītājiem? Pavisam vienkārši – jo tas ir vienīgais veids, kā tikt pie barības. Neviena no delfīnu šovos redzamajām darbībām nav dabiska šim dzīvniekam un brīvā dabā tie nekad to nedarītu. Uzvedība tiek iemācīta un trenēta. Pēc atalgojuma metodes. Proti, ātrāk nedabūsi ēst, kamēr nebūsi izdarījis tādu vai citu kustību. Tas, ko cilvēki bieži vien uzskata par delfīna smaidu, patiesībā ir pilnīgi normāla mutes forma – tādi viņi vienkārši ir, un ar okeāna iemītnieka vēlmi kādam pasmaidīt te nav ne mazākā sakara. Arī „runāšana” ar skatītājiem un krūšu pleznas vicināšana ir dzīvniekam pilnīgi neizprotama darbība, taču tā jāizpilda, lai izdzīvotu. Visas savas dzīves laikā dzīvnieks ir atkarīgs no sava trenera – no cilvēka, kas savā ziņā ir barības avots un pienesējs. Līdz ar to delfīns tiek turēts nemitīgā izsalkumā. Pretējā gadījumā vajadzīgo efektu nebūtu iespējams panākt. Inteliģentais zīdītājs kļūst par lūdzēju, kuram jāpilda nedabiski un nereti sāpīgi triki, tikai lai varētu paēst. Pazemojoši, vai ne?

Turklāt savvaļā šie ūdens iemītnieki vairākas stundas pavada barības meklējumos, ķersta zivis, uzrok zemūdens smiltis un vienkārši jautri pavada laiku. Tas ir ļoti svarīgs un emocionāli nepieciešams process, kurā pilnībā izpaužas delfīnu ātrums, inteliģence, eholokācijas prasmes, spēja komunicēt un sadarboties. Dzīvojot nebrīvē, dzīvnieki pārtiek tikai no beigtām zivīm, kuras šad tad pamet kāds akvaparka darbinieks. Sajūsma par pakaļdzīšanos un zivju ķeršanu tiek liegta uz visiem laikiem.
Patiesībā jau delfīnu šovi ir darbs. Uz pilnu slodzi. Ne tikai trenerim, bet arī delfīnam. Skatītāju izklaidēšana bieži vien ilgst vairāk kā 12 stundas dienā bez pārtraukuma. Tā saukto „peldi-ar-delfīnu” programmu laikā ūdens iemītnieks pakļauts tiešai saskarei ar neskaitāmiem cilvēkiem, tāpēc nav brīnums, ka bieži vien delfīniem tiek konstatētas dažādas cilvēku pārnēsātas slimības un infekcijas, kā arī stresa un nepareiza uztura izraisītas saslimšanas, piemēram, čūlas (izpaliek stabils ēdienreižu skaits, jo delfīnus ļauj barot arī skatītājiem šova laikā).
Izrādei beidzoties, skatītāji dodas mājās, bet graciozie delfīni paliek turpat, iesprostoti, garlaikoti un vientuļi.
Apmeklējot delfīnu šovus, tu maksā par dzīvnieku ciešanām.

Daži fakti
• Starptautiski pazīstamais okeanogrāfs Žaks Kusto iestājās pret delfīnu un citu ūdens zīdītāju turēšanu nebrīvē pēc tam, kad kļuva par aculiecinieku kāda sagūstīta delfīna bojāejai – dzīvnieks turpināja vairākas reizes triekties ar galvu pret ūdens tvertnes malu līdz nomira. Šādi un līdzīgi gadījumi tiek skaidroti kā stresa un depresijas izraisīta rīcība.
• Ļoti bieži līdzās baseiniem, kuros notiek delfīnu šovi, skatītāji nevērīgi atstāj dažādus gruvešus un atkritumus, piemēram, plastmasas maisiņus, monētas, cigaretes, metāla suvenīrus, pārtiku vai papīru, kurā bija ietīta zivs dzīvnieku barošanai. Nejauši nonākot baseinā, tos var apēst delfīni, apdraudot sevi ar akūtas gremošanas sistēmas problēmām un reizēm pat nāvi.
• „Peldi-ar-delfīnu” programmas var kļūt bīstamas arī cilvēkiem, jo delfīni ir un paliek savvaļas plēsēji, tāpēc var uzbrukt saviem šķietamajiem rotaļu biedriem. Visbiežāk tas notiek tamdēļ, ka dzīvnieks ir satraukts, nokaitināts un dusmīgs. Vairakkārt konstatēti gadījumi, kad cilvēks tiek pagrūsts zem ūdens, sakosts vai arī sabadīts ar galvu. Tas nereti izraisa kaulu lūzumus, ādas nobrāzumus un citus savainojumus.

Kā tu vari palīdzēt?
• Neapmeklē delfīnu vai citu ūdens zīdītāju šovus. Apskati tos savvaļā, ja vien iespējams!
• Pastāsti saviem draugiem, ģimenei un paziņām par nežēlīgo izturēšanos pret dzīvniekiem!
• Ja zini par kādu konkrētu vietu, kurā tiek rīkoti delfīnu šovi, ziņo par to dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijām, konkrētāk WSPA, kas rūpējas par ūdens zīdītāju labklājību pasaulē un palīdz kontrolēt nebrīvē ieslodzīto dzīvnieku dzīves apstākļus: wspa@wspausa.org !
• Nedodies kruīza izbraucienos, kas piedāvā delfīnu šovus!
• Paraksti petīciju: www.animalsmatter.org !
• Ziedo cīņai par dzīvnieku tiesībām: www.peta.com vai www.wspa.org.uk !
Rakstā izmantoti www.wspa-usa.org; www.peta.com; un www.thepetitionsite.com materiāli.

vegetarisms.lv