Jautājums: Kāpēc mūsdienu pasaulē no sievietēm prasa, lai viņas būtu kā vīrieši? No kurienes radusies šī tendence?

Atbilde: No mūsu egoisma. Mēs nevēlamies rēķināties ar cilvēku, ar viņa dabu un prasībām. Mēs lūkojamies uz katru, aprēķinot, cik iespējams no viņa iegūt. Sievietes “metam” uz “sieviešu” darbiem, vīriešus – uz “vīriešu”. Mēs neizturamies pret sabiedrību ar atbildību un radoši, neieguldām pareizo aprēķinu tās veidošanā. Jo mums vajag, lai kopējās labklājības dēļ vīrieši ar sievietēm apvienotos un laistu pasaulē zināmu pēcteču skaitu – vidēji vismaz divus un pat nedaudz vairāk. Vai mēs izveidojam šim nolūkam vajadzīgos apstākļus? Nē. Tā vietā mēs pieprasām no tiem panākumus kaut kādos amatos. Rezultāts likumsakarīgs.

Sabiedrībā tiek slavināta brīvība no ģimenes nastas, apkārtējie augstu vērtē neprecēta cilvēka dzīvi, un cilvēki dabiski nokļūst šajā “straumē”. Rezultāts acīmredzams: piemēram, dzimstības pazeminājums Eiropas un Krievijas iedzīvotāju vidū. ASV tas pagaidām tā nav. Cilvēki nevēlas sevi apgrūtināt. Viņi pieļauj maksimāli vienu bērnu, taču arī viņš vairums gadījumos aug nevis ģimenē, bet ar māti, kura šķīrusies ar vīru, vai viņš pameta viņu.

Kā tādos apstākļos iespējams domāt par sabiedrības labošanos? Mēs it kā metodiski veidojam situāciju, kurā cilvēkiem nav vajadzīga ģimene un bērni. “Kam man tas, ja visu dzīvi varu mierīgi rūpēties tikai par sevi vienīgo?” Kamdēļ egoistam vajadzīga sieva un bērni, nerunājot jau par sabiedrību, tautu vai cilvēci?

Tā mēs iznīcinām paši sevi. Pastāv dažas valstis, kuru likumi kaut kādā mērā atbilst pareizajam virzienam, taču kā noteikums, valsts neizrāda sistemātiskas rūpes par jauno paaudzi, nevirza to uz ģimenes izveidošanu un bērnu audzināšanu. Tieši otrādi, jaunos pārus sagaida grūta dzīve.

Cilvēku sabiedrība nedomā par to, tā vēl nesaprot, kādai jābūt tās iekārtai