Adīšana nav tikai adīšana.
Adīšana ir smalka padarīšana, tas ir process, kurā savienojas daudzas adītāja prasmes un maņas. Adīšanu zināmā mērā var uzskatīt par mediatīvu procesu. Interesanti, ka adījuma mūžš, kvalitāte un valkāšanas ilgums ir atkarīgs no adītāja domām un emocijām adīšanas laikā. Ar siltām emocijām un mīlestību adītas lietas tiek valkātas ilgi un saudzīgi. Ir taču tā ka, vecāsmammas vai mammas adītie dūraiņi ir mīļāki par jebkuriem citiem?
Valkājiet, ar rokām adītas lietas, valkājiet tieši jums adītas lietas, ko ir noadījušas jums nozīmīgas rokas, jo tāds adījums ir milzīgs informācijas un enerģijas nesējs.
Ja adīs ar dusmām- dzija plīsīs vai mezgli metīsies.. tā tas ir. Adīšana ir burvīga nodarbe- gan pats radīsanas process no idejas, līdz rezultātam, gan tās iespējas, ko dod paša rokudarbs.
meitas ta meitas, bet raimondam rokdarbi iet no rokas šodien.:)
Tik daudz brunalas Sieviets ....nebiju sen manijis chitente ... drochvien visas nak no Amigosa ...pirtinas ... kur Sermuls chas ar ...berza slotinu noperis visam pa muiikstumiem ... ... ...tas tik jos .
Es nemāku adīt, bet adījumi patīk.
Dažiem liekas, ka pārāk daudzas meitenes staigā plikas, laikam kaut kāda labdarības akcija
Pašlaik adu meitai siltas zeķes....
Etnogrāfiskie raksti ir enerģijas un informācijas nesēji. Bet roku darbs jau vienmēr ir vērtīgāks.
Jā, laikam taisnība par to enerģiju. ir skaistas lietas, adītas, kas nevalkājas, nepatīk. Un ir lietas, ko nēsā un nēsā, kamēr izjūk un tad ir žēl.
Jā, man patīk man darinātas lietas. Skatos, ka te dažiem švaki ar saprašanu, kur jāliek daudz pliku pupu un , kur nav.
Ar sliktām domām adīt nedrīkst, tas ir fakts.