var arī ar Spritu

Cerams , ka no amigosa nevar inficēties ? Vajadzēs klaviatūru ar spitu nomazgāt   ...

nuu es nepiekriitu..vientuliiba nav slimiba..drizaak neizdariiba :))

Es drīzāk pati negribēju ne ar vienu kontaktēties.Gribējās atslēgties,kaut vai sēžot Amigosā,kur visiem es biju sveša.

Protams, Mairit, ka šādos brīžos mēs  daudz ko vērtējam un arī kritēriji vērtēšanai ir savādāki, tas jau ir tikai normāli...

Jā , domāju gan .Vismaz man tā bija , Mairita .

Sandri,vai inkubācijas periodā ir grūti kontaktēties ar tādu cilvēku?

Sonja, dzīves vērtības šādos brīžos tiek ļoti pārvērtētas.Varbūt tavai kolēģei bija asāka vientulības sajūta,jo tuvumā nebija tuvinieku.Apziņa,ka dzīve mainās uz visiem laikiem ir sāpīga,bet tas ir izturams.Man patīk komunicēt,un tādēļ cenšos lai cilvēkiem ar mani nebūtu jājūtas slikti.

Nedomāju gan ...,nav jau infekcijas slimība , kaut arī zināms inkubācijas periods paiet , kamēr adaptējas pēc zaudējuma .

Oj, Mairit, man žēl, ka Tev tā dzīvē sanācis...Vismaz, runājot par šo gadījumu, ko aprakstīju- tā bija , un nu jau vēl laiks ir pagājis- it kā mazliet vieglāk ir sarunāties un viņas sabiedrībā uzturēties, bet... Manuprat, es pati esmu dikti komunikabls un it kā viegls cilveks saskarsmē, tāpat- mums ar so kolēgi bija loti jaukas, draudzīgas attiecības pirms tās nelaimes, un visādi centos arī pēc tam uzmundrināt un būt par atbalstu... bet bija brīži, kad pieķēru sevi apzināti  izdomājot visādus iemeslus, lai tikai nevajadzētu viņai piezvanīt vai sarunāties.. Mēs katrs esam zaudējusi sev tuvus cilvēkus, tās sāpes un bēdas ir normāla lieta- tās ir jāizsāp un jāizbēdā, taču- vienam paliekot laikam ir savādaka izpausme - tāda kā nolemtības , bezizejas, fatalitātes sajūta... Un tas ir jūtams apkārtējiem..

Sonja,gadu pēc vīra nāves es arī biju izmainījusies,bet tagad esmu tāda pati kā iepriekš.Un draugi arī nejūtas slikti.Vai tiešām komunicēšanās var izmainīties?

Zini, man bija kolēģe, kura zaudēja vīru, un palika viena pati- radi un gimenes locekļi- tālu- Baku, bērnu nebija ... Apmēram gadu pēc traģēdijas  , viņa , patiešām stipri izmainījās- bija ļoti grūti ar viņu komunicēt...Nevarētu teikt, ka tas bija ar negatīvu zīmi, bet - viņa pārstāja interesēties par dzīvi, pārstāja iet sabiedrībā, ciemos, uzņemt draugus...Taču- nepiekritīšu, ka tas ir lipīgi- apkārtējie tādēļ nepalika tadi pasi vai līdzīgi... vienīgais zaudētājs šajā situācijā bija viņa pati.

neticu