Ai,tas pelēkums...melni klātas klavieres,baltas ,asaru piemirkušas rozes.. ..Kāds,kurš cerēja šodien pamosties,iedot mīļotajai buču un doties uz darbu,lai bērniem mācītu dziedāt,kāds,kurš negaidīja tika agru nāves pļauju...tikai paziņa,bet tomēr...
Tā gribas paslēpties kādā azotē un sajust,kā silti pukst sirds...jo rītdiena var arī nepienākt...Mēs tik daudz ko atliekam uz rītu-vēl ir laiks,vēl paspēšu,bet laika patiesībā nav...

Arī pelēkajām dienām būs būt ..., lai labāk krāsaino krāsas mēs justu !

Elksnīšu plecos
pelēka diena šūpojas.
Svārciņos vecos
brien lietiņš un miegojas.

Žagata kļavā
nelaimi melš.
Apmaldījies bērniņš raud pļavā —
nezin, uz māju kur ceļš.

Kalnā stāv, ragus pacēlis,
milzīgs, slapjš, pelēks gliemezis.
Tam krūtīs guļ dzirnavu akmen(i)s.
Arī piekusis... /F.Bārda/

Jā,Zivtiņa,bet šoreiz krūšturu lencītēs.

Nē..dejot..

Un kā Tālis saka ....jāiet pakārties