Izkūst vētrā pārslas pār vaigiem,
Piles uz leju gar kaklu steidz līt,
Kur no skārieniem tavējiem maigiem,
Miesa briest debesis iepazīt.
Tava smarža ik pūtienā virmo,
Ieskrienas vējš un kaisles pilns dveš,
Atceros skūpstus es tavējos pirmos,
Glāstiem līdzi ,kad locījās mežs.
Apģērbu noraut ik brāzma lūko,
Drudžaini ,tā kā to rāvām nost mēs,
Kad no kaislību ugunīm mūkot,
Mēdzām aizmirsties vārtrūmēs.
Izkūst vējā pārslas uz sejas,
Un kā vēsums uz sirdi līst,
Kur no tavējās vētrainās dzejas,
Saldi smeldzot, vēl rēta dzīst.
/tālajs Sakura/
Atslegas vārdi: dzeja18356, attiecības38715, romantika76
Skaista mīlestības dzeja , tāda smeldzoša ...
Vētru piedzīvot vasarā.... ir jauki, bet ziemā.... pietiks ar sniegpārsliņu deju.
Paldies par Nemo!
...mani sauc - nekas ,
kā visus ,
tulkojumā zudušos reiz ...
sauc vārdā ,
vārdā sauc mani,
ja gribi - lai atsaucos es ...
Skaista un kaislīga dzeja , kā vēja brāzma , paldies !
Vilnīti, vai tu nebūtu tik jauks, un nepaskaidrotu, kas tavā sapratnē ir prāta dziņas, dievišķais gars un bezspēka vētras stunda? Savādāk izlasīju trīs reizes tevis izveidoto teikumu un nekā nesapratu. Esi tik jauks...tas tak tevi neapgrūtinās!?
Līdzīgi reiz kāda virpuļa laikāRīgā pie staba turējos
mums te sniega veetra,biju ar suni staigaat,sasnigu
Ai vētra,vētra
gribu māsa tava
es šovakar būt...
Tikai bezspēka vētras stundā tevī atmostas dievišķais gars -caur prāta dziņām...
Tāds vējš, kā dzejā? Tad skaidrs... Baidīties tad nav jēgas.
Man vējš patīk tikai tad,kad tas jau ir kļuvis tik stiprs,ka baidīties vairs nav nekāda jēga.
Bet zini, Tāli, pastaiga vētrā ir visnotaļ interesanta nodarbe. Ej un cīnies ar vēju, soļi lēni, pretspēks gāž gandrīz gar zemi, taču Tu ej un ej...vējš aizpūš visas domas...Vēja terapija!
Lily es, iespaidīgi.Mēs esam tās piles ,ko vējš betona labirintos triec.
Alise, ja ļoti gribi uz jūru, tad kapēc vajag kādu, lai aizved. Vientulības deva pie putojošas jūras arī noder
Atkal pūš vējš ...
Sveiciens mazuliem-lai spelejas zem galda.