Izkūst vētrā pārslas pār vaigiem,
Piles  uz leju gar kaklu steidz līt,
Kur no skārieniem tavējiem maigiem,
Miesa briest debesis iepazīt.

Tava smarža ik pūtienā virmo,
Ieskrienas vējš un kaisles pilns dveš,
Atceros skūpstus es tavējos pirmos,
Glāstiem līdzi ,kad locījās mežs.

Apģērbu noraut ik brāzma lūko,
Drudžaini ,tā kā to rāvām nost mēs,
Kad no kaislību ugunīm mūkot,
Mēdzām aizmirsties vārtrūmēs.

Izkūst vējā pārslas uz sejas,
Un kā vēsums uz sirdi  līst,
Kur no tavējās vētrainās dzejas,
Saldi smeldzot, vēl rēta dzīst.
                   /tālajs Sakura/