Pret sauli skatot kaijas, tie kraukļi tikai,
Pret gaismu mākonis pat melns,
Liek tumsa melnēt sniega pikai,
Un Dievu svaros, dvēsele sīks velns.
Tu uzbur krāsas ,iededz jāņtārpiņus,
Un baltus lieto vārdus ,melnos dzēs,
Ar kvēlojošām oglēm apber ciņus,
Taj's purvos ,kuros apmaldāmies mēs.
/tālajs Sakura/
Atslegas vārdi: dzeja18356, dzīve38617, attiecības38715
...sirds,
kas vasaras tveicē
pēc meža zemenēm
mīļotai brida,
nu malduguns
vakaros melnos
purva muklājos dziļos...
ik vakaru ,kad saulīte riet ,kā lakstīgala sirds mana dzied ,kad kādam ir skumji ,vajag parādīt cik kaijas ir skaistas ,
nevairo skumjas ,kur to jau pietiek........................................
Alise,bet vai tad nav cilvēki,kuri spēj izteikt arī to,ko jūt cita dvēsele?Vismaz vienu tādu ļoti tuvu pazīstu.
..Tāli, parasti tomēr cilvēks dzejā var pateikt tikai to, ko viņa dvēsele jūt!
foršs dzejolītis...man iepatikās :)))
Man rītu agri jāceļās , nakts paies vienās vaimanās ...
Nav godīgi , ka visi par skumjajām dzejo , bet dzīvespriecīgajām neko nevelta ...
Nē - vējš viņu vietā aiz loga gaudo ...
Alise,kāpēc Tu domā,ka veltu to sev?Tur taču rakstīts-skumjajai dvēselei-,bet ,kad Tu mani esi satikusi noskumušu.Vienīgi Kukū domā,ka esmu savsem kukū,bet tās viņa problēmas.
..savsem kuku, ..vai jau lakstīgalas dzied Tavā pusē?
Ak lkstīgala nedziedi pie mana loga sērīgi ...
,kāpēc tik sērīgi?...kāpēc vēl vairāk piesaistīt sev skumjas?..ja ir skumji ,tad tieši otrādi, jārunā par prieku!
Kad jūs pārņēmušas skumjas, ielūkojaties savā sirdī, un jūs redzēsiet, ka lejat asaras par to, kas jūs ir priecējis.
Skumjas,ir parejosa.
lidzsvars visam,.